14 mīti par inflāciju un cenām

Latvijā cenu līmenis tiešām ir nedaudz – par 10 % – augstāks, nekā varētu sagaidīt attiecīgā ienākumu līmeņa valstī[1]. Līdzīga situācija novērojama daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā. Dažās citās valstīs, tieši pretēji, cenu līmenis ir nedaudz zemāks par ienākumiem atbilstošo līmeni (piemēram, Lietuvā, Polijā vai Vācijā), kas varētu atspoguļot lielāku konkurenci produktu tirgos. Taču tik un tā vidējais cenu līmenis Vācijā vai Zviedrijā ir ievērojami augstāks nekā Latvijā. Tas pamatā  atspoguļo ienākumu līmeņa starpvalstu atšķirības un galvenokārt izpaužas pakalpojumu cenu dažādībā.

Tirgojamo preču cenas Zviedrijā un Latvijā ir diezgan līdzīgas – pārtikas produktu, bezalkoholisko dzērienu vai transportlīdzekļu starpvalstu cenu atšķirības mērāmas dažos procentos. Proti, to, kurā valstī limonādes pudele konkrētajā brīdī ir nedaudz dārgāka vai lētāka, var noteikt pievienotās vērtības nodokļa likmju atšķirības, ar preču tirdzniecību saistīto izmaksu atšķirības vai Zviedrijas kronas vērtības pret eiro svārstības. Taču tas, ka noteiktā brīdī limonādes pudele Zviedrijas mazumtirdzniecības veikalā izrādījās nedaudz lētāka, vēl maz ko pasaka par vispārējo  cenu līmeni.

Zviedrijā ir būtiski lielākas pakalpojumu cenas. Piemēram, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumi ir gandrīz divarpus reizes dārgāki nekā Latvijā. Zviedrijā dārgāki ir arī komunālie, izmitināšanas un ēdināšanas, izklaides un kultūras, kā arī transporta un sakaru pakalpojumi (1. attēls). Tieši pakalpojumi abās valstīs veido lielāko daļu no patēriņa groza, taču par tiem bieži vien tiek “aizmirsts”, salīdzinot produktu cenas starp valstīm. 

Lasītājam, kas ikdienā uzpilda automobili ar degvielu, var šķist, ka degvielas cenas vairāk reaģē uz naftas cenas palielinājumu, nekā uz samazinājumu. Piemēram, lai gan šogad naftas cena biržā ir zemāka nekā 2011.-2013. gadā, benzīna cena Latvijas degvielas uzpildes stacijās tagad maksā vairāk. Taču šāds priekšstats var būt maldīgs un atspoguļot trīs citus faktorus.

1. Pirmkārt, ASV dolāra kurss (tieši šajā valūtā izsaka globālo naftas cenu) pret eiro pa šo laiku ievērojami pieauga.
2. Otrkārt, laika gaitā pieaugušas akcīzes nodokļa likmes degvielai (kopā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) akcīzes nodoklis tagad veido gandrīz pusi no benzīna cenas).
3. Treškārt, atalgojuma kāpums palielināja citas degvielas tirdzniecības izmaksas.

Šie trīs faktori jāņem vērā, prognozējot inflācijas dinamiku. Jebkurš no šiem faktoriem vai arī to kombinācija varēja radīt sajūtu, ka degvielas cena pamazām kāpj augšup, naftas cenai nemainoties vai pat samazinoties.

Kviešu cena biržā 2024. gada aprīlī-maijā pieauga gandrīz uz pusi. Taču diez vai šādas svārstības būs pamanāmas Latvijas inflācijas rādītājos.

• Graudaugu globālās cenas Latvijā var ietekmēt cenas tikai dažiem gala produktiem - maizei un graudaugiem, olām, dažiem alkoholiskiem dzērieniem. Šie produkti veido desmito daļu no Latvijas patēriņa groza. Tāpēc pat būtisks šo produktu cenu kāpums diez vai izraisīs “inflācijas vilni”.
• Kvieši nav iepriekšminēto produktu vienīgā ražošanas izmaksu komponente.  Pat maizes cenu ietekmē virkne citu faktoru – algas, elektrības rēķini, kā arī transporta, uzglabāšanas un citas izmaksas. Tāpēc maizes mazumtirdzniecības cenas svārstās ievērojami mazāk nekā kviešu cena biržā. Piemēram, graudaugu vidējām iepirkuma cenām Eiropas Savienībā (ES) pieaugot par 10 %, maize un graudu izstrādājumi Latvijas veikalos kļūst par aptuveni 2.5 % dārgāki.
• Kviešu globālo cenu transmisija uz maizes mazumtirdzniecības cenām Latvijā notiek pakāpeniski – vairāku mēnešu laikā. Ja šajā periodā globālās cenas mainās pretējā virzienā, sākotnējo izmaiņu ietekmi uz patēriņa cenām mēs tā arī neredzēsim. Tas notika arī 2024. gada jūnijā, kad kviešu cena biržā nokrita līdz trīs mēnešu zemākajam līmenim.

Inflācija ir nevis visiem viena, bet katram sava, jo mums katram ir savs patēriņa grozs. Piemēram, iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem salīdzinoši lielu budžeta daļu tērē pārtikai un komunālajiem maksājumiem, pensionāri – veselības aprūpei, vīrieši – transportam, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakai, savukārt jaunieši salīdzinoši vairāk naudas atvēl izglītībai, apģērbiem un restorānu apmeklējumiem.

Tā kā dažādu produktu cenu dinamika atšķiras, katrs no mums saskaras ar visai atšķirīgu dzīves dārdzības kāpumu. Šīs inflācijas atšķirības ir sistemātiskas – produkti, kurus mēdz iegādāties pensionāri, sievietes un iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem mēdz sadārdzināties vairāk. Piemēram, kopš gadsimta sākuma cenu pieaugums pensionāru mājsaimniecībām bijis par 38 procentpunktiem lielāks nekā algotu darbu strādājošajām mājsaimniecībām, bet iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem cenu pieaugums bijis par 29 procentpunktiem lielāks nekā turīgākām mājsaimniecībām (tas atbilst gada inflācijas starpībai attiecīgi 0.7 un 0.6 procentpunktu apmērā; 2. attēls).

Inflācija 20 % apmērā iztukšo piektdaļu no krājkasītē uzkrātās naudas. Vai tas nozīmē, ka turīgais, kas uzkrāj lielas naudas summas, no inflācijas noteikti zaudēs vairāk nekā nabadzīgais, kuram nav no kā uzkrāt? Ne gluži.

Negaidīta inflācijas uzliesmojuma dēļ  zaudē vērtību ieguldījumi fiksētā ienākuma (vai bez ienākumu) aktīvos – naudas krājumi zem matrača, krājkasītēs, bankas norēķinu kontos, depozītos vai obligācijās. Savukārt investīcijas akcijās, mājokļos vai ražošanas iekārtās no inflācijas ir pasargātas vairāk. Otrā veida investīcijām parasti vajadzīgas lielākas naudas summas un augstāka riska uzņemšanās (kas prasa arī diversificētu investīciju portfeli –vairākus investīciju veidus, kas atkal nozīmē lielākus ieguldījumus), tāpēc tās parasti raksturīgas turīgajiem.

Turklāt negaidīts inflācijas uzliesmojums (ja līdzi pieaug arī iedzīvotāju ienākumi) ir izdevīgs kredītņēmējiem (īpaši ar fiksēto kredītlikmi), jo samazina kredīta reālo vērtību. Pēc summas lielākie parasti ir hipotekārie kredīti, un tie biežāk ir turīgiem ļaudīm.

Tātad, no pārāk augstas inflācijas zaudē visi, ne tikai turīgie. Dažās inflācijas epizodēs, kad visvairāk sadārdzinās pārtikas produktu un komunālo pakalpojumu cenas, no inflācijas var vairāk ciest tieši nabadzīgie.

Mērena deflācija ir sliktāka par mērenu inflāciju. Patērētāji var atlikt ilglietojuma preču pirkšanu, gaidot turpmāku cenu samazinājumu. Piemēram, vai jūs pirktu jaunu ledusskapi par 1000 eiro, ja zinātu, ka nākamgad tas maksās vien 900 vai pat 800 eiro? Nemitīga patēriņa atlikšana bremzē tehnisko progresu, investīcijas un tādējādi arī ekonomisko izaugsmi, ar to palielinot bezdarbu.

Tāpat cenu kritums palielina parāda reālo vērtību. Atmaksāt 100 tūkst. eiro aizdevumu ir vieglāk, kad visas cenas ekonomikā (tajā skaitā arī tava darba cena jeb alga) laika gaitā pieaug, nevis samazinās. Tāpēc deflācija apgrūtina aizdevumu atmaksu uzņēmumiem, patērētājiem un pat valstīm – tie ilgāk atrodas kredītu jūgā, attiecīgi mazāk patērējot un investējot, kas bremzē ekonomisko izaugsmi.

Tāpēc, ja kāds cer, ka deflācija kādreiz atgriezīs visas cenas pirmspandēmijas līmenī – tas nav ne reāli, ne labi. Kas gan neizslēdz atsevišķu produktu cenu kritumu, piemēram, banāni vai sīpoli Latvijas mazumtirdzniecības veikalos šobrīd maksā līdzīgi kā pirms pieciem gadiem.

Jo kāpēc gan citādi centrālo banku mērķis ir inflācija 2 % gadā, nevis nemainīgas cenas? Patiesībā maza pozitīva inflācija ir labāka par nulles inflāciju vairāku iemeslu dēļ. Tā:

• ļauj paiet soli tālāk no bīstamās deflācijas – līdzīgi kā daudziem cilvēkiem nepatiktu stāvēt bīstamas klints pašā malā. Tas ir svarīgi, ņemot vērā, cik kaitīga deflācija mēdz būt ekonomiskai izaugsmei, investīcijām un tehniskam progresam (sk. mītu nr.7);
• uzlabo monetārās politikas efektivitāti. Centrālās bankas (gandrīz) nevar samazināt nominālo procentu likmi zem nulles. Nulles inflācija nozīmē, ka zem nulles nevar sarukt arī reālā procentu likme,[2] kas dažreiz var izrādīties nepietiekami, lai atbalstītu ekonomiku. Maza pozitīva inflācija nozīmē lielākas centrālo banku iespējas atbalstīt ekonomiku krīžu brīžos[3];
• samazina cenu un algu stīvumu. Dažreiz var rasties objektīva nepieciešamība pēc algas samazinājuma – krītot uzņēmuma apgrozījumam vai pasliktinoties konkrēta darbinieka sniegumam[4]. Taču algas samazinājums eiro izteiksmē var izraisīt daudzu darbinieku sašutumu, mazināt viņu motivāciju un  produktivitāti. Maza inflācija ļauj ieviest algu korekcijas bez šīm nepatīkamajām blaknēm.

Tā kā atalgojuma kāpums vidēji pārsniedz inflāciju un darbinieku atlīdzības daļa iekšzemes kopproduktā ir stabila laika gaitā, neiztur kritiku arguments, ka bez inflācijas strādājošo algu pirktspēja vidēji būtu lielāka[5].

Starp bagātām valstīm (piemēram, Šveice, Austrālija) inflācija visur vidējā termiņā ir ļoti maza. Savukārt valstīs ar pārāk lielu inflāciju labklājība ir ne tikai zema, bet arī knapi pieaug laika gaitā (Zimbabve, Venecuēla). Lai arī miljonāru skaits (vietējā valūtā) Zimbabvē vai Venecuēlā varētu būt neierasti liels, dažas liekas nulles pie algas nenozīmē augstu labklājību, ja līdzīgi lielākas ir arī cenas. Tas ir arī loģiski – kāpēc gan citādāk nevarētu sadrukāt tik daudz naudas, lai beidzot “pietiktu visiem” un pasaulē vairs nebūtu nabadzības?

Pārāk augsta inflācija ne tikai strauji mazina naudas pirktspēju, bet arī grauj ekonomisko stabilitāti un rada izaicinājumus finanšu plānošanai un investīciju lēmumiem. Cenas ir svarīgs signāls par to, kuri produkti un ražošanas faktori kurās nozarēs un reģionos ir visvairāk pieprasīti. Taču, ja visas cenas pieaug burtiski pa dienām, ir grūti nošķirt, cik lielu daļu no sadārdzinājuma radīja pieprasījums pēc noteikta produkta un cik – vispārīgs naudas vērtības kritums. Tāpēc – ja kāda valdība pārāk aizspēlējas ar zemāka bezdarba nopirkšanu ar lielāku inflāciju (parasti to panāk ar naudas drukāšanas mašīnas iedarbināšanu caur valdības kontrolēto centrālo banku), tas parasti beidzas vienlaicīgi ar augstu bezdarbu un ļoti augstu inflāciju.

Ne velti inflācija, būdama starp svarīgākajiem makroekonomiskās stabilitātes rādītājiem, ir viens no Māstrihtas kritērijiem, kuri ES dalībvalstīm ir jāizpilda, lai varētu pievienoties eirozonai (jeb ieviest eiro). Proti, inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1.5 procentpunktiem pārsniegt līmeni, kas vidēji ir trim ES dalībvalstīm ar zemāko inflāciju.

Tieši otrādi – kopš esam eirozonā, Latvijas inflācijas atšķirība ar citām eirozonas valstīm kļuva vēl svarīgāka. Ārpus monetārās savienības inflācijas starpvalstu atšķirību ietekmi uz cenu konkurētspēju[6] var koriģēt ar nominālā valūtas kursa maiņu[7] (kā to “veiksmīgi” darījuši iepriekš piesauktā Zimbabve un Venecuēla); savukārt monetārā savienībā šādas iespējas vairs nepastāv.

Par kādu “cenu konkurētspēju” ir runa? Inflācija ceļ produktu ražošanas izmaksas. Tādēļ inflācijai Latvijā ilgstoši pārsniedzot eirozonas rādītāju, Latvijā ražotie produkti zaudē konkurētspēju pret citu valstu ražojumiem. Latvijas patērētājiem aizvietojot Latvijas produktus ar ārvalstu ražojumiem, pieaug Latvijas imports; kad to dara ārvalstu patērētāji, samazinās Latvijas eksports. Gan lielāks imports, gan mazāks eksports bremzē Latvijas ekonomikas izaugsmi, palielinot bezdarbu.

Tas, ka cenu/inflācijas dati pieejami tikai valstu dalījumā, nenozīmē, ka šis mehānisms nestrādā sīkākā – reģionu un pat pilsētu – griezumā. Ja būtu pieejami cenu dati pa Latvijas reģioniem, mēs droši vien redzētu ekonomistus skaidrojam Latgales ekonomisko atpalicību un augsto bezdarbu ar “zemāku cenu konkurētspēju” jeb reģionu ienākumiem neadekvāti pieaugušām cenām – līdzīgi kā daudzi ekonomisti šādi jau ilgstoši skaidro Itālijas vai Grieķijas ekonomikas ķibeles[8].

Inflācijas uzliesmojuma iemesli bija pārtikas un energoresursu globālo cenu kāpums Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, kā arī piegāžu ķēžu pārrāvumi un liels atliktais pieprasījums pēc Covid-19 pandēmijas. Nevienu no šiem faktoriem centrālās bankas nevar ietekmēt – procentu likmju kāpums diemžēl neapstādina karus un infekcijas.  Vēl vairāk – tā kā monetārā politika ietekmē cenu līmeni ar 12-18 mēnešu novēlojumu,  uz īstermiņa inflācijas svārstībām centrālām bankām vispār nebūtu jāreaģē. Šī iejaukšanās var izrādīties nevajadzīga vai pat kaitīga, jo inflācijas pieauguma faktori varētu izzust, vēl pirms uz cenām iedarbotos monetārās politikas pasākumi.

Tieši tāpēc centrālo banku inflācijas mērķi izteikti “vidējām termiņam” (Eiropas Centrālā banka) vai “ilgākam laika periodam” (ASV Federālo rezervju sistēma[9]). Lai gan nekur nav definēts šo periodu precīzs ilgums, ievērības vērts ir fakts, ka vidējais gada inflācijas rādītājs eirozonas pastāvēšanas 25 gadu vēsturē tiešām bijis ļoti tuvs 2 % (3. attēls). 

Lai arī ļoti augsta inflācija nepārprotami bremzē ekonomisko izaugsmi, to nevarētu teikt par mērenu inflāciju. Globālā mērogā skatoties, valstis, kurās kopš gadsimta sākuma bijusi mērena inflācija (5-10 % gadā), šajā periodā pat uzrādīja spēcīgāku ekonomikas izaugsmi nekā valstis ar zemu inflāciju (tuvu 2 % gadā). Taču diez vai tas nozīmē, ka 2 % inflācijas mērķis centrālām bankām ir par zemu un augstāks inflācijas mērķis būtu labvēlīgāks ekonomikas izaugsmei.

• Augstāka inflācija vēl negarantē straujāku ekonomikas izaugsmi – sakarība starp šiem diviem rādītājiem ir diezgan vāja.
• Cēloņu-seku sakarība (pie zemas un mērenas, bet ne pie augstas inflācijas) drīzāk ir pretēja, proti, inflācija ir zema tieši lēnas ekonomiskās izaugsmes dēļ. Cieša pozitīva sakarība starp ienākumu un cenu līmeni nozīmē: jo lēnāka ir ekonomikas izaugsme, jo mazāka ir inflācija.
• Tāpat nav izslēgts, ka gan inflāciju, gan ekonomikas izaugsmi ietekmē kāds cits faktors. Piemēram, zema ekonomikas izaugsme dažreiz atspoguļo augstu labklājību[10] – augstas labklājības valstīm raksturīga ekonomikas stabilitāte, kuras viens no atribūtiem ir arī zema inflācija.

Dažviet redzam aicinājumus pārskatīt centrālo banku inflācijas mērķi uz nedaudz augstāku (piemēram, uz 2.5 – 3.0 %, sk. šeit), to pamatojot ar pašreizējiem inflāciju paaugstinošiem izaicinājumiem – globālo piegādes ķēžu traucējumiem, zaļo pāreju,  pārtikas produktu un energoresursu sadārdzinājumu Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ. 

Uzskatu, ka centrālās bankas nedrīkst mainīt inflācijas mērķi, vadoties pēc īstermiņa izaicinājumiem, jo tas var mazināt uzticību centrālām bankām un tādējādi arī inflācijas stabilitāti ilgtermiņā. Ja ekonomikas aģenti redzēs, ka centrālās bankas nevis virza inflāciju pie sava mērķa, bet koriģē mērķi atkarībā no faktiskās inflācijas, uzņēmumi un mājsaimniecības no īstermiņa cenu svārstībām sagaidīs ilgtermiņa ietekmi uz inflāciju.  Turklāt katram nākamajām centrālās bankas inflācijas mērķim (ja tie mainīsies vairākkārt īsā laika periodā) ekonomikas aģenti uzticēsies arvien mazāk.

Īsu laiku (2002. gada septembrī – 2023. gada maijā) gada inflācija Latvijā tiešām bija vislielākā no visām 20 eirozonas valstīm (4. attēls). To pamatā noteica trīs faktori:

1. liela pārtikas un energoresursu daļa Latvijas patēriņa grozā (5. attēls)^[11],
2. straujš algu kāpums^[12] un
3. zema konkurence produktu tirgos^[13].

Lai arī pārāk augsta inflācija pārāk ilgu laiku var mazināt cenu konkurētspēju, Latvija bijusi eirozonas inflācijas līdere tikai dažus mēnešus. Mazinoties globālām energoresursu un pārtikas cenām, straujāko inflācijas samazinājumu tagad piedzīvo tās valstis, kurās iepriekš cenas pieauga visvairāk, tostarp Latvija.

2024. gada sākumā Latvijai bijusi viszemākā inflācija eirozonā. Tomēr arī šī situācija visdrīzāk būs īslaicīga, jo spēcīgs pieprasījums pēc darbiniekiem joprojām liks uzņēmējiem celt atalgojumu (pat straujāk par darba ražīguma pieaugumu), kas ir būtisks cenu paaugstināšanas faktors. Tāpēc fakts, ka 2022.-2023. gada augstās inflācijas epizode nebija fatāla Latvijas cenu konkurētspējai, nenozīmē, ka cenu konkurētspēja nevar pasliktināties kādreiz nākotnē.

Cieša pozitīva sakarība starp ienākumu un cenu līmeni (6. attēls)[14] nozīmē, ka nevienai valstij, arī Latvijai, diemžēl neizdosies sasniegt ES vidējo ienākumu līmeni, nemainot vai mazinot cenas. Vidējā termiņā inflācija Latvijā bija nedaudz lielāka par ES vidējo rādītāju, un tā bija ienākumu konverģences blakne[15]. Turpinoties ienākumu konverģences procesam, cenu līmenis Latvijā arī turpmāk augs nedaudz straujāk nekā citās ES valstīs – par 0.5–1.0 procentpunktu gadā.[16] Tas nozīmē, ka Latvijas ražoto produktu cenu konkurētspēja lēnām mazināsies – uzņēmējiem arvien vairāk būs jākonkurē, pielietojot ne-cenas konkurētspējas rīkus – labāku produktu kvalitāti, brendu, kā arī attīstītāku produkcijas sortimentu (lasi – ekonomikai būs jāvirzās uz sarežģītāku struktūru).