Jānis Abāšins,
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents
Katra jauna un nestandarta situācija paplašina mūsu pieredzi un nes jaunas zināšanas un secinājumus. Tieši tā arī šīs vasaras jūlija nogales vētra atnesa jaunu pieredzi un jaunus secinājumus. Apdrošinātājiem nācās ne tikai strādāt saspringtos apstākļos un pieņemt tūkstošiem atlīdzību pieteikumu, bet arī sastapties ar klientu neizpratni un jautājumiem. Kāpēc apdrošinātājs piesauc līgumu? Kāpēc nemaksā par visu? Kāpēc kaimiņam apdrošinātājs par lietus izraisītiem plūdiem atlīdzību maksā, bet man nemaksā? Kas tās tādas – biezākas un plānākas apdrošināšanas? Kas tie par apdrošinātiem un neapdrošinātiem riskiem?
Ņemot vērā neparasto un ārkārtējo situāciju, apdrošinātāji nāca pretī saviem klientiem un maksāja atlīdzības arī tiem klientiem, kuri riskus, kas viņu mājās iestājās, apdrošinājuši nebija. Taču skaidrs, ka tas nav ilgtermiņa risinājums un vienmēr tā nebūs. Tādēļ ļoti būtiskas ir divas lietas – detalizēts skaidrojums no apdrošinātāja puses un saprasta informācija no klienta puses jau polises iegādes laikā. Un pats pirmais solis tam ir – pamati par to, kā vispār strādā apdrošināšanas kompānija.
Prēmijas lielums = apdrošinātie riski
Iegādājoties jebkuru apdrošināšanas polisi, klients maksā apdrošinātājam prēmiju – maksu par to, ka apdrošinātājs apņemas maksāt atlīdzību, ja iestājas kādas norunātas ķibeles vai negadījumi, nevis pilnīgi visas ķibeles. Pretī klienta par polisi iemaksātajai maksai jeb prēmijai ir noteikts saistību apjoms. Ilgtermiņā neviens apdrošinātājs nevarēs pastāvēt un pildīt regulatoru uzliktās maksātspējas normas, ja apdrošinātājs maksās atlīdzības par tādiem negadījumiem, par kuriem nav veikti polises maksājumi, tātad nav pietiekoša apjoma naudas līdzekļu, rezervju. Regulators – Latvijā tā ir Latvijas Banka – skatās, vai apdrošinātājs ir labi kapitalizēts, vai spēj pildīt saistības, vai pilda maksātspējas normatīvus.
Labas gribas maksājumi, kā tas bija šī gada vētrā, apdrošināšanas tirgos pa retam parādās, bet tie nedrīkst būt kā sistēma, jo tad tie apdraudētu apdrošinātāju finanšu stabilitāti. Tāda pieeja nav sistēmiski ilgtspējīga. Pat ja no malas izklausās dīvaini, ka apdrošinātāji bažījas par finanšu stabilitāti pēc dažu simtu tūkstošu izmaksām, runa ir tieši par sistēmu – ja par konkrēto risku es neesmu maksājis, bet saņemu atlīdzību – kas tad par to ir maksājis? Citi klienti? Kur radīsies nauda, ja arī viņiem būs jāveic izmaksas? Un otrs jautājums ir par robežām – ja izmaksas ir ārkārtas izņēmuma reize, tad tā ir ārkārtas izņēmuma reize, nevis katra reize, kad kādam šķitīs, ka atlīdzība tomēr pienākas, lai arī konkrētais risks polisē nav iekļauts.
Risks un tā definīcija apdrošināšanā ir karalis
Apdrošināšana ir finansiāla nodrošināšanās pret risku, ka notiek kāds negadījums. Tādējādi riski ir apdrošināšanas nozares karaļi, kas tiek sīki un smalki definēti, aprakstīti, apdrošināti vai arī tieši pretēji – pieskaitīti izņēmumiem.
Īpašuma apdrošināšanā visbiežāk ir sastopamas divas pieejas, kuras atspoguļojas arī polisē:
- Apdrošina tikai pret noteiktiem/atrunātiem riskiem, piemēram pret ugunsgrēka izcelšanos.
- Apdrošina pret visiem riskiem, izņemot pret definētiem riskiem, piemēram, izņemot īrnieku radītos zaudējumus.
Tādēļ risku definīcijas ir īpaši svarīgas un detalizētas – nevis vienkārši ugunsgrēks, bet zibens radīts ugunsgrēks vai apkures sistēmas bojājuma dēļ radies ugunsgrēks.
Kā veidojas šīs risku definīcijas?
Apdrošinātāji ir daļa no globālā apdrošināšanas tirgus. Apdrošinātājs spēj uzņemties uz sevi noteiktu saistību apjomu atkarībā no tā, cik liels ir apdrošinātāja kapitāls, rezerves utt., respektīvi, atkarībā no tā, cik finansiāli spēcīgs apdrošinātājs ir. Jo lielāks apdrošinātājs, jo vairāk šo saistību apdrošinātājs spēj atstāt uz sevi. Tomēr neviens apdrošinātājs pasaulē nav tik finansiāli liels un spēcīgs, lai visas saistības atstātu uz tikai sevi. Ļoti uzskatāms piemērs no lielākā īpašuma apdrošināšanas izmaksas gadījuma Latvijā – atlīdzība par viena ugunsgrēka radītajiem zaudējumiem pārsniedza 30 miljonus eiro, un ir skaidrs, ka daļa riska bija pārapdrošināta, lai šāda izmaksa nebūtu jāveic vienam Latvijas apdrošinātājam.
Apdrošinātāji riskus/saistības dala ar pārapdrošinātājiem, respektīvi, apdrošinātājs no pārapdrošinātāja pērk papildu kapacitāti, lai varētu uzņemties klientiem nepieciešamās saistības, t.i., apdrošināt lielus riskus, piemēram, lielas rūpnīcas, vai lai apdrošinātu daudzus mazus riskus, piemēram, ļoti daudzas privātmājas un dzīvokļus. Ja tā būtu viena vidēja izmēra privātmāja vai dzīvoklis, kas nemaksā miljonus eiro, tad, visticamāk, visu šo risku uz sevi atstātu Latvijas apdrošinātājs pats. Bet, ja šādu privātmāju/dzīvokļu apdrošinātāja portfelī ir ļoti daudz, tad apdrošinātājs sevi var pasargāt, iegādājoties starptautiskajos tirgos pārapdrošināšanu. No šiem līgumiem starp apdrošinātāju un pārapdrošinātāju tad nu arī izaug šo risku definīcijas, jo šajos līgumos ir skaidri pateikts, cik apdrošinātājs maksā pārapdrošinātājam par noteiktu saistību apjomu. Proti, arī Latvijas apdrošinātājs no pārapdrošinātāja pērk konkrētu aizsardzību par konkrētu maksu, tieši tāpat kā no viņa šo aizsardzību pirka klients. Tādēļ risku definīcijas ir starptautiskas un unificētas, tās veidojušās gadu desmitiem un varbūt pat simtiem un var nesakrist ar nacionālo likumdošanu. Apdrošināšana un jo īpaši pārapdrošināšana ir globāls bizness, kurš iet pāri valstu robežām.
Tādēļ apdrošinātāji atlīdzības pieteikuma izskatīšanas brīdī stingri vadās pēc līguma nosacījumiem. Atkarībā no klienta polisē definētā un apdrošinātā risku apjoma ir “biezākas” un “plānākas” polises – pat pie viena apdrošinātāja iegādāta polise nenozīmē vienādu risku segumu. Vienam klientam būs segti visi riski, otram – tikai galvenie, piemēram, pret ugunsgrēku un zādzību. Pirmajam izmaksas plūdu gadījumā būs, otrajam – diemžēl nē.
Protams, neatkarīgi no polises “biezuma” apdrošinātājam pārdošanas procesā risku segums klientam ir labi jāizskaidro, savukārt klientiem tomēr ir jāizlasa un jāsaprot, ko viņš iegādājas un pret kādiem negadījumiem sevi pasargā. Kā jau daudzviet, ieinteresēta divu pušu saruna novedīs pie vislabākā rezultāta.