Vai viegli būt jaunam? Ko dara Latvijas jaunieši?

Vairākums Latvijas jauniešu mācās (1. attēls) – un tā ir laba ziņa. Mācības ļauj attīstīt prasmes, ar kurām jaunieši kļūs gan pieprasītāki un vērtīgāki darba tirgū, gan arī labāk spēs realizēt savus profesionālos sapņus. Jo augstāks ir iegūtais izglītības līmenis, jo lielāka ir vidējā darba samaksa, pat ņemot vērā visus citus atalgojumu noteicošos faktorus. 

Paradoksāli, bet fakts – jauniešu vecumā izglītības ietekme uz atalgojumu gandrīz nav jūtama, kas dažiem liek priekšlaicīgi beigt studiju gaitas. Taču tieši izglītība lielā mērā nosaka atalgojuma trajektoriju dzīves laikā – augstāks izglītības līmenis (un labāka iegūtās izglītības kvalitāte) ir instruments, kas ļauj ienākumus kāpināt līdzi darba pieredzei (pretstatā mazāk kvalificētiem darbiem, kur atalgojums, mazinoties indivīda fiziskām spējām, mēdz samazināties līdz ar novecošanos).

Gandrīz tikpat daudz jauniešu strādā, pēc 20 gadu vecuma arvien biežāk apvienojot mācības ar darbu. Pretēji plaši izplatītajam mītam – jaunieši strādā arī augsti kvalificētos darbos. Vairāk nekā pieci tūkstoši Latvijas jauniešu mēnesī bruto nopelna virs 3000 eiro, no tiem gandrīz pieci simti – virs 6000 eiro [2]. Turklāt algas virsotne Latvijā vidēji tiek sasniegta agrāk nekā vairumā Eiropas valstu – jau 35-39 gados.

Taču jauniešu vecuma grupā joprojām slēpjas arī būtiskas iekšējās darbaspēka rezerves. Proti, ja nodarbināto jauniešu daļa Latvijā būtu tikpat liela kā Vācijā, Dānijā vai Nīderlandē, Latvijas ekonomikā papildus būtu 38 tūkst. nodarbināto līdz 30 gadu vecumam (sk. 1. tabulu); lielākā daļa gan strādātu nepilnu slodzi un apvienotu darbu ar mācībām). Starp galveniem faktoriem, kas kavē jauniešu nodarbinātību, varu minēt profesionālās izglītības zemo izplatību un prestižu Latvijā [3]; kā arī bieži neelastīgu darba nedēļas ilgumu, kas mazina iespējas strādāt nepilna laika darbu.

Katrs desmitais Latvijas jaunietis 15-29 gadu vecumā šobrīd nemācās un nestrādā (NEET [4]) – tie ir 27 tūkstoši cilvēku [5]. Pozitīvi vērtēju, ka NEET jauniešu daļa pakāpeniski samazinās, atspoguļojot ekonomiskās situācijas uzlabojumu un vispārējā dzīves līmeņa celšanos. Šī brīža rādītājs ir divreiz mazāks nekā pirms 15 gadiem. Lai gan optimāls NEET rādītājs nav nulle [6], samazināt to var un vajag – pusei Eiropas Savienības valstu NEET ir mazāks nekā Latvijā (tajā skaitā Nīderlandē un Zviedrijā – divreiz mazāks).

Kāds varētu mēģināt apšaubīt jebkuru starpvalstu salīdzinājumu ar ēnu ekonomikas faktoru, taču, manuprāt, šajā gadījumā tas būtu nepamatoti. Ēnu ekonomikai nevajadzētu būtiski ietekmēt 1. attēlā redzamos ciparus (tajā skaitā NEET), jo datu avots ir nevis uzņēmumu reģistri, bet gan darbaspēka apsekojums, un tam būtu jāiekļauj arī ēnu ekonomikā nodarbinātos.