Andrejs Martinovs, INVL Asset Management valdes priekšsēdētājs
Pirkt vai pārdot? Šādi pārfrāzēts Šekspīra klasiskais vaicājums "būt vai nebūt - tāds ir jautājums" nepārtraukti ir aktuāls katram finanšu tirgus ieguldītājam neatkarīgi no maka biezuma, vecuma, pieredzes un profesionalitātes. Jo no atbildes ir atkarīgs, vai ieguldījumi būs veiksmīgi vai neveiksmīgi, vairāk vai mazāk ienesīgi. No atbildes būs atkarīga ieguldījumu efektivitāte. Lai efektīvi un ienesīgi ieguldītu līdzekļus finanšu tirgos, nav nepieciešams nekas cits kā lēti pirkt un dārgi pārdot – viss ir it kā ļoti vienkārši. Tomēr, kad ieguldītājs saskaras ar šo dilemmu dzīvē un pāriet no teorijas uz praksi, viss kardināli mainās un ievērot šo vienkāršo principu “lēti pirkt un dārgi pārdot” kļūst ļoti grūti un brīžiem pat neiespējami. Ieguldītāji sāk rīkoties neracionāli, pērk dārgi un pārdod lēti un iedzen sevi zaudējumos. Vai ir iespējams no šādas uzvedības izvairīties? Daļēji var! Vai ir iespējams pilnībā izvairīties no šādas uzvedības? Manuprāt, nē. Vismaz man līdz šim tas nav izdevies, un es nepazīstu nevienu, kas nav pieļāvis kļūdas, pieļaujot neracionālu uzvedību tirgū. Kādus paņēmienus var izmantot, lai mazinātu neracionālu un kļūdainu uzvedību finanšu tirgos?
Kas mudina ieguldītājus pieļaut kļūdas un rīkoties iracionāli? Manuprāt, tā pamatā ir divas emocijas – alkatība un bailes. Tās izpaužas ļoti vienkārši – tad, kad tirgi ir augoši, mūsu vēlme nopelnīt arvien vairāk pielielinās kopā ar tirgus izaugsmi, un mūsu alkatība liek mums pirkt, piemēram, akcijas arvien dārgāk un dārgāk, ignorējot objektīvus apstākļus un veselo saprātu. To papildus stimulē arī citu ieguldītāju "veiksmes stāsti" par to, ka viņi ir "nopelnījuši" daudz naudas ar kāda konkrēta uzņēmuma akcijām vai tirgu kopumā (stāsts par uzņēmuma "Tesla" akcijām ir ideāls piemērs). Turklāt, ja veselais saprāts pat ir "atrunājis" no neracionāla pirkuma, cenai turpinot kāpt (jo bieži vien citi ieguldītāji, kurus māc līdzīgas emocijas, turpina ieguldīt naudu un dzīt cenu uz augšu), alkatība, neveiksminieka sajūta un atziņa "kamēr citi pelna naudu, es te sēžu un neko nedaru", arvien vairāk stimulē pakļauties ārprātam un "sapirkties pa dārgo". Un tikai daži (un ne vienmēr arī es) ir spējīgi atrast argumentus un neveikt neracionālus pirkumus. Ja ir paveicies un drīz notiek lielāka cenas korekcija, tad prātīgais investors, saņemot savas rīcības apstiprinājumu, plāno ieguldīt naudu par zemāku cenu, nekā tā bija iepriekš. Tad gaida arvien zemāku un zemāku cenu, jo "man taču ir taisnība – cenai ir jāsamazinās, un es esmu uz pareizā ceļa!". Taču finanšu tirgos nekas nenotiek ļoti kategoriski, gan cenu kāpumi, gan cenu kritumi notiek ar svārstībām – cena nedaudz krītas, tad atkal aug, vēl krītas un atkal aug (līdzīgi un pretēji ir arī, kad cenas aug). Tad pie katra cenas "atlēciena" ieguldītājs atkal uzdod to pašu jautājumu, vai jau ir laiks pirkt, un tā arī neuzdrošinās kādai rīcībai un piedzīvo gan cenas kāpumu, gan cenas kritumu, bet jau raugoties no malas. Rezultātā neapmierinātība pieaug, un tomēr alkatība izdara savu darbu un noved pie iegādes. Nu viss, akcijas ir nopirktas, un ieguldītājs ir uzņēmies risku! Ļoti labi, darbs ir padarīts!
Tagad mēs pārejam pie nākamās ieguldītāja emocijas – bailēm. Bailes pazaudēt naudu. Ļoti labi un ļoti veiksmīgi, ja ieguldītājs saskaras ar strauju augšupejas tendenci tirgū, kad cenas straujāk vai mazāk strauji ar nelielām svārstībām uz leju kopumā dodas uz augšu. Parasti tā nesanāk, un sākumā ieguldījumi neuzrāda “plusus”, jo ir samaksāta komisijas maksa par darījumu (kas ir jāatpelna), un arī atceramies, ka prātīgākie pirkumi notiek, kad cenas ir lētas vai kļūst lētākas, jo citi ieguldītāji "izpārdod" akcijas, vadoties no saviem apsvērumiem vai iemesliem. Tomēr pieturēsimies pie standarta situācijas, kad ir nopirktas akcijas, un to cena turpina samazināties, un mēs redzam savā portfelī mīnusu, kas turpina palielināties. Prātīga rīcība būtu turpināt pirkt, jo, ja pirms brīža ieguldītājs ir bijis gatavs nopirkt akcijas par cenu X, bet tagad tās pašas akcijas (tās pats bizness ar tiem pašiem darbības rezultātiem) maksā par 10% lētāk, tad kāpēc to nedarīt? Tad ieguldītājs sper vēl vienu pareizo soli un piepērk lētāk akcijas klāt. Cena turpina krist, zaudējumi arī turpinās. Ieguldītājs sāk svārstīties, un viņu māc bažas, ka ir pielaista kaut kāda kļūda, jo ir tik daudz citu ieguldītāju, kas tirgo akcijas. Tad cenas samazinās vēl, un bailes pazaudēt naudu palielinās vēl un vēl… Jāatceras, ka racionāla rīcība ir lēti pirkt un dārgi pārdot. Viegli teikt, bet grūti izdarīt (ar mani vismaz tā ir). Un tad bailes pārvar loģiku un veselo saprātu, un ieguldītājs, nesagaidot cenas kāpumu, pārdod par viszemāko cenu akcijas, kas ir nopirktas par augstāku cenu, nofiksējot zaudējumus un izslēdzot iespēju atpelnīt zaudējumus un nopelnīt vēl. Neracionālas rīcības aplis (pirkt dārgi un pārdot lēti) ir noslēdzies.
Atzīšos godīgi, man šādi apļi dzīvē ir bijuši un regulāri atkārtojas. Pieņemu, ka daudziem citiem ieguldītājiem tā ir gadījies, gadās un gadīsies, jo citādi finanšu tirgi kļūtu tik efektīvi un racionāli, ka neviens nezaudētu naudu un visi tikai pelnītu, kas nav iespējams, jo, lai kādam būtu iespēja nopelnīt, tad kādam ir arī jāzaudē. Ko es daru, lai cīnītos ar alkatību un bailēm un veiktu racionālu ieguldīšanu?
Sākumā atbildu uz jautājumu, ko un kāpēc es pērku/ieguldu. Tad ievēroju disciplīnu, nosaku cenu līmeņus, pie kuriem (nemainoties citiem apstākļiem) pērku vai pārdodu. Ja ieguldu vienu lielāku summu – nekad nepērku, iztērējot visu naudu uzreiz, bet daru to pakāpeniski. Ir tāds teiciens – pērc lēni, pārdod ātri. Ievēroju šo principu daļēji, jo cenšos nofiksēt peļņu un pārdot ieguldījumus arī pa daļām (parasti uzreiz pusi no pozīcijas un atlikušo daļu sadalu divās – trīs porcijās). Vienmēr zinu, ko pirmo pārdošu, ja būs nepieciešama nauda, lai ieguldītu kādā citā interesantā idejā vai ātrā iespējā, kas bieži parādās tirgos. Vienmēr atzīstu savas kļūdas un atceros: ja tirgus mani ir sodījis par manām vājībām, tad tirgus mani arī padarīs par veiksmīgu un izlabos kļūdas, proti, nekad nepārtraucu ieguldīt un vienmēr ilgtermiņā atpelnu pazaudēto ar uzviju.
Un vēl viens padoms. Lai izvairītos no visām šīm emocijām, parastam iedzīvotājam, kas vēlas ilgtermiņā uzkrāt un ieguldīt finanšu tirgos, ieteicams darīt to pasīvā formā viegli pieejamā instrumentā, veicot nelielas, bet regulāras iemaksas vienmēr – gan tad, kad to visvieglāk darīt, kad cenas ir augstas un tirgi ir uz pozitīva viļņa, gan tad, kad to darīt visgrūtāk un finanšu tirgos ir sliktie laiki, un cenas krīt. Tad ilgtermiņā jūs noteikti sagaida skaista un pozitīva nākotne…