Video

Naudas jautājumi nav vienkārši!

Tādēļ mēs veicām finanšu pratības testu, uz kura jautājumiem atbildēja Kristīne Virsnīte. Savukārt Kristīnes atbildes vērtēja un papildināja ar vērtīgiem padomiem finanšu pratības eksperte Aija Brikše. 

Ko tu atbildētu uz šiem jautājumiem?

---

Kāpēc mums vajag naudu?  

Kristīne: Daudzi saka, ka pietiek ar mīlestību un nauda nav nepieciešama. Es tam nepiekrītu. Jo mēs nudien dzīvojam materiālā pasaulē. Lai mēs tiktu pie ēdiena, siltuma, apģērba, apmierinātu savas pamatvajadzības, mēs bez finansēm nevaram iztikt.

Kas ir finanšu drošības spilvens?  

Kristīne: To var skatīt dažādi. Tā ir tava emocionālā drošība, pie kāda naudas apjoma tu jūties droši, un tu zini, ja nonāksi krīzes situācijā, tiksi galā.

Man ir noteikta summa, pie kuras es jūtos droši. Es zinu, ja es uz kādu laiku zaudēšu darba spējas vai notiks kaut kas patiesi neparedzēts, es varēšu  izdzīvot.

Aija: Uzkrājumu veidošanu sākotnēji var likties kā slogs – kādu naudas daļu no savām vēlmēm noņemt un ielikt uzkrājumā. Bet uzkrājums, patiesībā, ir daudz vairāk par brīvību. Ne velti mēs runājam par tādu jēdzienu kā finansiālā neatkarība, brīvība, ilgtspēja. Vienkārši uzlikt to kā prioritāti. Uzlikt sev brīvības, neatkarības un iespēju sajūtu par prioritāti, man liekas, ka tas ir svarīgi.

Ļoti skaudri ieskanējās Kristīnes teiktais – kā tas ir, dzīvot bez drošības spilvena. Tas nav komforts, un tas rada stresu, jo esi ļoti neaizsargāts. Labāk sākt ar 10 eiro mēnesī, nekā nedarīt neko. Jo, gaidot īsto laiku uzkrāšanai, tas var nepienākt, un tu nerisini situāciju. Kaut vai mazāku summu, pakāpeniski veidojot to lielāku, tu parūpējies par sevi un radi to sajūtu, ka tu dari kaut ko, lai parūpētos par sevi.

Kāpēc vispār ir jāveido uzkrājumi?

Kristīne: Ir dažādas dzīves filozofijas. Ir cilvēki, kas dzīvo šodienai, jo rītdiena nav apsolīta. No vienas puses tā ir patiesība. Jo mēs nekad nezinām, kurā brīdī mums izlēgs gaismu un kurā brīdī mēs vairs nebūsim. No vienas puses, jā, es dzīvoju, kamēr es esmu jauns un es baudu dzīvi..

Aija: Es ceru, ka šis uzskats “es dzīvoju šodienai” ir pagātnes ideja. Man šķiet, ka tas, kā mēs attiecamies pret resursiem, planētu, dabu, un tas, kur mēs ar to visu esam nonākuši, ir labs modinātājzvans, ka arī citās jomās nevar paļauties, ka tikai šodien man pieder pasaule. Ar finansēm ir ļoti līdzīgi  – visticamāk mēs nedzīvojam tikai šodienai.

Kristīne: Vienā brīdī mēs būsim cilvēki gados. Un kā mēs zinām – nekas dzīvē nav apsolīts. Mēs nezinām, kāda būs pensiju un pasaules sistēma tajā brīdī. Ir saprātīgi domāt par savām vecumdienām tad, kad esi spēka un jaunības pilns. Tev var šķist, ka vecumdienas nepienāks un es visu laiku jutīšos ļoti labi. No šī viedokļa ir ļoti būtiski to darīt.

 

Kā atšķiras pensiju sistēmas līmeņi?

Kristīne: Šis nav vienkārši. Viens līmenis ir, kur tev nekas nav jādara, tur tāpat viss krājas, bet otrs līmenis ir tas, ka tev kaut kas jāizdara.

Aija: Jā, pensiju 2. līmenī ir kaut kas jāizdara. No algas uz papīra 6 % iemaksājas pensiju 2. līmeni, bet pašam ir jāizvēlas pārvaldnieks un pensiju ieguldījumu plāns. Līdzīgi kā mājai ir pārvaldnieks un plāns, saskaņā ar kuru viņi darbojas. Tev jāpieņem tas lēmums, kurš pārvaldīs tavu naudu. Tā tomēr ir tava sūri, grūti pelnītā nauda, līdz ar to ir vērts padomāt par to, kam tu to uztici. Nav tā, ka pilnīgi viss notiek tikai automātiski, un man par to nekas nav jādomā.

Kristīne: Jādod sava piekrišana un jāuzkrāj šī nauda. Ar to pamatā atšķiras pensiju 1. un 2. līmenis. Par vienu es varu īsti nedomāt, par otru man tomēr pašai kaut kādas darbības ir jāveic, lai man tā pensija uzkrātos.

Aija: Bet kur pazūd tas pirmais līmenis? Jā, tātad ir 3 līmeņi. Pirmais ir solidaritātes līmenis. Mēs solidarizējamies ar šī brīža pensionāriem, atbalstām viņus. Un tāpat mūsu bērni atbalstīs mūs.

Nākamais ir mūsu  iemaksas, kuras mēs obligāti veicam katru mēnesi. Valsts ļoti labi zina, ka mums nepatīk pašiem neko daudz uzkrāt, tāpēc ir iedevusi sistēmu, kurā mēs varam uzkrāt.

Un pensiju 3. līmenis ir tas, ko mēs paši brīvprātīgi izvēlamies. Un labā ziņa, ka no iemaksām pensiju 3. līmenī varam saņemt ik gadu 20% iedzīvotāju ienākua nodoļa apmaksu.

 

Kā var uzlabot savu nākotnes pensiju?

Kristīne: Man ir divējāda pieredze. Es nāku no jomas, kurā lielu savu dzīves daļu esmu strādājusi kā autors par autoratlīdzību. Tad, kad tev ir 20, 25 gadi, tad tu tā īsti neaptver, ka tev vajadzētu domāt par savām vecumdienām un ka sociālās iemaksas tev vajadzētu veikt lielākā apmērā nekā ir noteiktas minimālās. Un es varu godīgi teikt, tajā brīdī tu pat īsti nesaproti, ko tu ar šīm sociālajām iemaksāt dari. Un tad tu nonāc kādā vecumposmā, kad sāc strādāt pats sev, izveido uzņēmumu, pieņem pats sevi darbā. Un tad jau tā domāšana ir pavisam citāda. Pirmkārt, tā ir tā alga, ko tu pats sev izmaksā un kas ir šīs sociālas iemaksas, kuras tu veic. Un otrs, jā, domāt par šiem uzkrājumiem, par šo drošības spilvenu vecumdienām. Protams, mēs nezinām, kā viss mainīsies, vai ar to drošības spilvenu būs gana, par to mēs nevaram būt īsti pārliecināti. Bet tas vēl viens virziens, kurā vari iet. Ja esi atļauties spējīgs –  nevis ieguldīt absolūti jaunā auto no salona, bet ieguldīt īpašumā. Kas ir tas, kas tev kādu dienu var nest pasīvos ienākumus vai būt kā tavas pensijas garants.

 

Kā pareizi plānot ģimenes budžetu?

Kristīne: Sākumā mums ir jāsaprot, kas ir mūs izdevumi, bez kuriem mēs katru mēnesi nekādi cauri netiksim – kas ir tā mūsu pamatvajadzība?

Skatoties, protams, no mūsu ienākumiem – kāds ir mūsu kopējais ienākumu apjoms, un cik daudz mēs nosedzam mūsu izdevumus, kas ir obligātie. Un tad skatīties, ko es varu iesākt ar atlikušo naudu – vai tas ir kāds impulsīvs pirkums vai tomēr tas ir kaut kas, kur es novirzu savas finanses drošības spilvenā, apdrošināšanā, kur šī nauda vienkārši neizkūp.

Protams, mums ir impulsīvi pirkumi un mēs vēlamies sevi iepriecināt, bet tie nav neprātīgi. Mums ģimenē ir sarunas, ja es vēlētos ko nopirkt un tas maksā vairāk – kāda ir mūsu finanšu situācija. Es varētu to atļauties? Kā tas ietekmētu manu turpmāko dzīvi nākamajā pusgadā? Sākumā tu saproti, kas ir tavi izdevumi, un tad tu skaties, kas paliek pāri un ko tu vari ar to iesākt.

Aija: Ļoti precīzi, izdevumi ir tā daļa, kuru mēs varam ļoti vienkārši izrēķināt. Tas ir tas, ko mēs zinām, cik mēs maksājam kredītsaistības, tie var būt fiksēti komunālie maksājumi, īres izdevumi, līzings, telefons, televīzija. Vārdu sakot, viss, par ko ir noslēgts konkrēta pakalpojuma līgums, to mēs varam ātri fiksēt.

Un tad saprast, kam un kur vēl tērēju –  ņemt un piefiksēt. Tā var būt aplikācija, tas varbūt ekselis, tas varbūt jebkas, kur piefiksēt mēneša izdevumus vienu vai divas reizes gadā. Vienkārši divus mēnešus gadā fokusēties, piefiksēt savus izdevumus un salikt tos pa kategorijām, lai saprastu, cik un kam mēs tērējam. Un tad  būs skaidrība par to, kur tā nauda paliek. Kam varam, uzliekam automātiskos maksājumus – rēķiniem, kredītiem, uzkrājumiem, ieguldījumam, apdrošināšanai. Pārējo naudu mēs sadalām atbilstošām prioritātēm.

Saprotam, ko varam šai mēnesī atļauties, ko atļausimies nākamajā mēnesī. Un tieši tik vienkārši notiek pāreja uz naudas plānošanu. Nav katru mēnesi jāfiksē savi izdevumi. Man šķiet, ka pietiek, ja tu to izdarīji, lai saprastu aptuveni, un tā arī pēc tam dzīvot. 

 

Kā nekļūt par krāpšanas upuriem?

Kristīne: Zini, mēs visi varam būt absolūti pārliecināti, ka mūs nekad neapkrāps. Mēs zinām, kā vajadzētu sevi pasargāt, un es nekad krāpniecības tīklos neiekritīšu. Man ir bijušas sarunas ar cilvēkiem, kas strādā IT jomā, un arī viņi saka – mēs esam iekrituši. Bet tādas pamatlietas, kuras mums vajadzētu zināt: banka nekad ar mums nesazināsies e-pastā vai īsziņā, prasot piekļuvi mūsu kontam, mūsu paroles vai lietotāja vārdu.

Manā pieredzē krāpšanas mēģinājumi saistīti ar internetbanku. Šobrīd ļoti aktuāli ir krāpnieciski telefona zvani. Mūs mēģina sazvanīt un vest sarunas. Un ir jābūt ļoti modriem, kādu informāciju mēs izpaužam rakstiski un kādu mēs izpaužam arī mutiski.

Aija: Nevar paredzēt visas krāpniecības formas, kādā veidā krāpnieki gribēs ar mums mijiedarboties vai kā viņš gribējis no mums izkrāpt. Un jāsaprot, ka tas nav kāds cilvēks kaut kur Rīgā, dzīvoklī, kurš domā, kam varētu piezvanīt, bet tā ir organizētā noziedzība. Viņi ļoti labi zina, kā manipulēt ar cilvēkiem un kā izspiest līdzekļus, un tajā viņi nemitīgi mācās.

Kādreiz, kad mums visa nauda glabājās makā, mēs to parasti nedevām citiem paskatīties, paturēt, palīdzēt to aiztaisīt. Un līdzīgi ir ar digitālo pasauli. No tādiem piedāvājumiem – nelūgtiem, neprasītiem –, kad kāds mūs grib izglābt no kaut kā, tas ir viens scenārijs, un tam noteikti nevajag ļauties.

Bet problēma ir tāda, ka krāpniecība notiek masveidā. Krāpnieki šobrīd cenšas noķert mūs visās iespējamās dzīves jomās. Piemēram, pasta sūtījumi, rēķinu pārtveršana, kuros tiek mainīti banku konti. Viltus mājaslapas, viltus Valsts ieņēmumu dienesta lapa, pasta lapa. Principā viss šobrīd tiek izmantots krāpniecības nolūkos. Smart-ID, mūsu paroles, karšu dati – tā ir tā  mūsu mājas atslēga, kuru es nevienam nedodu. Viss, kas ir ārpus tāda ikdienišķā, visu, kas ir piedāvājums, kuru mēs neesam lūguši, ir jāvērtē divtik kritiski.