Kāpēc Honkongas iedzīvotāju labklājība ir augstāka nekā daudzās ar dabas resursiem bagātajās valstīs?

Valsts politikas virzieni resursu attīstīšanā

Materiāls tev palīdzēs:

pārliecināties, ka valsts veiktās investīcijas cilvēkkapitālā un tehnoloģijās un savstarpēji izdevīga starptautiskā tirdzniecība veicina tautsaimniecības izaugsmi un iedzīvotāju labklājības pieaugumu.

Vajadzību apmierināšanai nepieciešami resursi — dabas resursi, cilvēkresursi un kapitāls. Jo vairāk resursu pieejams, jo vairāk vajadzību iespējams apmierināt. Tāpēc indivīdi, uzņēmumi un sabiedrība kopumā meklē veidus, kā pieejamo resursu daudzumu palielināt. Valsts līmenī šeit būtiska loma ir īstenotajai politikai.

Lai mazinātu resursu ierobežotību, valstij ir iespējas attīstīt resursus. 
Resursu attīstību valsts var veicināt, izveidojot labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai un investīcijām, nodrošinot infrastruktūru (ceļus, lidostas, komunikācijas u.c.), attīstot cilvēkkapitālu (uzlabojot izglītības un veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti), veicinot inovācijas un tehnoloģiju pilnveidi.

Tieši šo pasākumu veiksmīga īstenošana ir ļāvusi Honkongai attīstīt resursus, mazināt to ierobežotību un tās iedzīvotājiem sasniegt augstāku labklājību nekā daudzās ar dabas resursiem bagātajās valstīs.

Investīcijas infrastruktūrā

To, kā valsts var attīstīt resursus un mazināt to ierobežotību, apliecina Lasvegasas piemērs. Tā atrodas tuksneša vidū ar samērā nelielu dabisku piekļuvi izdzīvošanai svarīgam resursam — ūdenim. Tomēr Lasvegasā ūdens ir pieejams visur — dzīvokļos, strūklakās, baseinos u.c. Tas iespējams tāpēc, ka ASV valdība 20. gs. 30. gados netālu no Lasvegasas uz Kolorādo upes uzbūvēja Hūvera dambi, izveidoja lielu ūdenstilpi, kas ar ūdeni apgādā ne tikai Lasvegasu, bet arī tuvumā esošās apdzīvotās vietas. Turklāt Hūvera dambis nodrošina ne tikai ūdensapgādi, bet arī ūdeni elektroenerģijas ražošanai. Tādējādi valdības rīcība (investīcijas infrastruktūrā) Lasvegasas pilsētai samazināja ūdens un elektrības ierobežotību.

Investīcijas cilvēkresursos

Investīcijas cilvēkresursos, veicinot veselības aprūpes sistēmas pieejamību un kvalitātes uzlabošanu, ir veids, kā attīstīt cilvēkresursu pieejamību. Starp Eiropas valstīm pastāv būtiskas atšķirības paredzamajā veselīgi nodzīvoto gadu skaitā — cik ilgi vidēji cilvēks nodzīvo ar labu veselību. Pastāv sakarība, ka, vairāk investējot veselības aprūpē, iespējams palielināt arī veselīgi nodzīvoto gadu skaitu. Tas ir nozīmīgi ne tikai katram individuāli, bet arī visai sabiedrībai, jo mazam veselīgi nodzīvotā mūža ilgumam ir arī ekonomiska rakstura sekas — tas samazina pieejamo cilvēkresursu daudzumu (veselīgi cilvēki var strādāt ilgākus gadus).

1. attēls. Veselīgi nodzīvoto gadu skaits un izdevumi veselības aprūpei Eiropas valstīs (2017. gads)

Arī investīcijas izglītības sistēmā vairo sabiedrības prasmes un zināšanas un tādējādi mazina cilvēkresursu ierobežotību, jo uzlabojas iedzīvotāju produktivitāte.

Attīstīta infrastruktūra, izglītoti un veseli darbinieki un ražīgas tehnoloģijas paaugstina darba ražīgumu un ļauj ar tiem pašiem resursiem palielināt saražotās produkcijas daudzumu un mazināt kapitāla un cilvēkresursu ierobežotību.

Starptautiskās tirdzniecības nozīme ierobežotības mazināšanā

Ne visu resursu ierobežotību var atrisināt ar investīcijām. Bieži tas ir ekonomiski neizdevīgi. Piemēram, Latvijas teritorijā nav atklāti nozīmīgi naftas krājumi. Naftas ieguvi nevar nodrošināt pat milzīgas investīcijas. Tomēr Latvijā, tāpat kā citās pasaules valstīs, iedzīvotāji izmanto naftas produktus — plastmasu, degvielu u.c. Šā resursa ierobežotību palīdz atrisināt izdevīga starptautiskā tirdzniecība. Proti, ar naftu bagātās valstis pārdod to citām valstīm, kurās to neiegūst. Savukārt Latvija pārdod citām valstīm savus resursus, piemēram, koksni un kūdru, nodrošinot trešdaļu no ES dārzniecībā izmantojamās bagātinātās kūdras. 

Tirdzniecības jomā valsts politikai ir liela nozīme, jo svarīgas ir valstu savstarpējās attiecības, piemēram, noslēdzot starpvalstu vienošanās, kas nosaka vienotus preču un to piegādes standartus, lai uzņēmumi un mājsaimniecības nesaskartos ar nepatīkamiem pārsteigumiem (zemas kvalitātes precēm utt.).

Cilvēkresursu migrācija

Cilvēkresursi pēdējo gadu desmitos ir kļuvuši aizvien mobilāki. Valstis īsteno atšķirīgas politikas cilvēkresursu piesaistīšanai. Daudzas valstis izstrādā īpašas programmas studentu piesaistei no ārvalstīm. Citas valstis veicina tikai izglītotu speciālistu piesaisti. Citas, piemēram, Eiropas Savienības valstis, pieļauj brīvu darbaspēka kustību.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem laikā no 1981. gada līdz 1990. gadam Latvijā bija pozitīvs migrācijas saldo — iebrauca par 82 623 cilvēkiem vairāk, nekā izbrauca. Migrācija palielināja cilvēkresursu daudzumu, bet saasināja vairākas citas problēmas, t.sk. palielināja dzīvokļu trūkumu un mainīja iedzīvotāju nacionālā sastāva struktūru.

Tātad — kā neiespējamo pārvērst iespējamā?

Lai sasniegtu H punktu —  ražotu vairāk patēriņa preču un kapitālpreču (sk. 2. attēlu), jāpanāk ekonomiskā izaugsme (ar ražošanas iespēju robežu to attēlo kā līknes nobīdi pa labi). To var panākt, ja palielina pieejamo resursu daudzumu, uzlabo tehnoloģijas, (šeit vairāk) veic investīcijas cilvēkresursos, iesaistās savstarpēji izdevīgā starptautiskajā tirdzniecībā. Ražošanas līknes nobīde ļauj sasniegt patēriņu, ko attēlo H punkts. Tādējādi agrāk neiespējamais, uzlabojot resursus un tehnoloģijas, kļūst iespējams.

 2. attēls. Ražošanas iespēju robežas nobīde pa labi

Šādas pārmaiņas notiek arī realitātē, piemēram, salīdzinājumā ar 20. gs. sākumu tehnoloģijas kļuvušas modernākas, ļaujot efektīvāk izmantot resursus. Mākslīgais intelekts ļāvis automatizēt darbus, kas agrāk prasīja lielu cilvēkkapitālu, izglītības pieejamība veicinājusi inovāciju rašanos, savukārt medicīnas atklājumi ļāvuši nozīmīgi palielināt cilvēka vidējo mūža ilgumu. Visi šie procesi prasījuši investīcijas, kas cēlušas valstu ražošanas potenciālu.

Diemžēl resursu kvalitāte un pieejamība ne vienmēr uzlabojas. Dažkārt valstis nonāk situācijās, kad pieejamie ražošanas resursi samazinās.

Dabas katastrofas, militārie konflikti u.c. neparedzētas ārkārtas situācijas negatīvi ietekmē valstu potenciālu arī ražošanā. Tas nozīmē, ka valstī, efektīvi izmantojot pieejamos resursus, iespējams radīt mazāk nekā iepriekš. Ar ražošanas iespēju modeli to ilustrē kā līknes nobīdi pa kreisi.

No 2004. gada līdz 2013. gadam migrācijas negatīvais saldo Latvijā bija 181 711 cilvēku. Tas būtiski samazināja cilvēkresursus un ekonomiskās izaugsmes iespējas. Arī šis apstāklis izraisa ražošanas iespēju robežas nobīdi pa kreisi. Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, palielinās attālināta darba iespējas un darbu ASV, Norvēģijas vai Filipīnu uzņēmumā var veikt, neizejot no savām mājām Latvijā. Tātad darba resursu aizplūšana iespējama, arī cilvēkiem fiziski nepārvietojoties pāri valsts robežām. Jau tagad ASV skolēniem privātstundas vairāk sniedz skolotāji, kuri dzīvo Indijā, nevis ASV.

3. attēls. Ražošanas iespēju robežas nobīde pa kreisi

Valsts var attīstīt un palielināt resursus, veicot investīcijas cilvēkkapitālā, veicinot investīcijas tehnoloģiju attīstībā, inovācijās, iesaistoties savstarpēji izdevīgā tirdzniecībā, piesaistot darbaspēku, īpaši kvalificētu, no citām valstīm. Tas palielina ražošanas un patēriņa iespējas un ļauj paaugstināt iedzīvotāju labklājību.