Vai visi var darīt visu?

Specializācija un darba dalīšana

Tu sapratīsi:

kāpēc ir ieteicams specializēties un sadarboties noteiktu darbu veikšanai;
kā tas palīdz sasniegt izvirzītos mērķus.

Dažreiz var novērot situāciju, ka viens dara kādu darbu, bet citi stāv malā un tikai gudri spriež, kā šis darbs būtu jādara. Vai nebūtu prātīgāk šiem padomdevējiem nākt palīgā un visiem kopā izdarīt darbu ātrāk?

Andris, Matīss un Ansis nolēma pārsteigt savas mammas Mātes dienā, izcepot picas. Ja katrs ceps picu atsevišķi, katram būs arī jāsagādā nepieciešamie produkti un jāgatavo mīkla, kā arī katram būs nepieciešami savi instrumenti un iekārtas. Un šīs picas būs arī jāizcep. Ansim vislabāk padodas tieši sastāvdaļu izkārtošana uz picas. Matīss prot prātīgi iepirkties, lieki neiztērējot naudu. Andrim vecmāmiņa iemācījusi pagatavot labu picas mīklu. Ja visus trīs uzdevumus sadalītu atkarībā no tā, kurš pienākums katram ir tīkamāks un padodas labāk, darba process kopumā būtu atvieglots. Katrs no viņiem individuāli būtu patērējis mazāk sava laika, bet kopā visi trīs draugi varētu izcept vairāk picu. Vienas picas cepšana aizņemtu mazāk laika.


Draugi nolēma, ka katrs uzņemsies paveikt savu pienākumu un ceps picas kopā. Izmantojot šādu pienākumu dalīšanu – specializāciju –, draugiem ar mazāku kopējā laika patēriņu izdevās izcept vairāk picu, nekā to būtu varējis izdarīt katrs atsevišķi. Tādējādi tika celts viņu darba ražīgums.






Līdzīgi kā darbus dalīja draugi, cepot picas, tā to dara arī uzņēmumi.
 
Iedomājies restorānu, kas pieder dvīņu tētim. Viņš ir uzņēmējs, kurš restorānu izveidojis un strādā tur kā restorāna vadītājs – organizē visu darbu, atbild par restorāna darbinieku un klientu labsajūtu. Restorāna darbības nodrošināšanai nepieciešams arī grāmatvedis, kurš aprēķina algas darbiniekiem, seko līdzi uzņēmuma norēķiniem. Nepieciešami arī pavāri, produktu piegādātāji, oficianti, kasieri, apkopēji. Uzņēmumam var būt vajadzīgi arī mūziķi, galdnieku un citu profesiju speciālistu pakalpojumi.



Iepriekšējos gadsimtos, kad lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību, daudzas saimniecības nepārdeva saražotos labumus, bet izmantoja tos tikai savām vajadzībām: paši ražoja un paši patērēja.
Taču cilvēku vajadzības un vēlmes pieauga. Visu paši saražot nevarēja. Līdztekus saimniecībām, kas ražoja tikai sev, pastāvēja arī tādas saimniecības, kas nodarbojās ar tirdzniecību; tā bija preču vai pakalpojumu maiņa.

Agrāk cilvēki izmantoja prečmaiņu jeb bārteru – mainīja preci pret preci, bet mūsdienās lielākoties izmanto naudu, lai norēķinātos par saņemto preci vai pakalpojumu.

1874. gadā amerikāņu politiskais nedēļas žurnāls Harper's Weekly publicēja ilustrāciju par bārteru, kurā bija redzams, ka kāds par avīzes abonēšanu grib maksāt ar vistu.

Tu noteikti esi novērojis, ka arī mūsdienās cilvēks pats mājas apstākļos spēj saražot produktus savām vajadzībām, piemēram, dārzā audzē dārzeņus un augļus, vāra ievārījumu.
Taču galvenokārt mēs iegādājamies produktus tirgū,  jo nemākam un nevaram sev visu nepieciešamo individuāli saražot.
Lai cilvēks varētu iegādāties preces un pakalpojumus, viņam nepieciešama nauda. To vajag nopelnīt – jākļūst par speciālistu kādā jomā.
Līdzīgi kā futbola komandā katram ir sava loma, jo katram spēlētājam ir sava stiprā puse, arī darba tirgū ir dažādi speciālisti un katrs dara to, kas viņam vislabāk padodas.