Kāpēc valsts cenšas ierobežot vienreizlietojamo trauku lietošanu masu pasākumos?

Valsts loma resursu ierobežotības jautājumu risināšanā

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, ka dabas resursi ir ierobežoti un valsts iejaukšanās ir viens no veidiem, kā nodrošināt to pieejamību ilgākā laika periodā.

Pasaules iedzīvotāju skaits pēdējo 100 gadu laikā ir četrkāršojies, un līdz ar to četrkārt pieaudzis arī to cilvēku skaits, kuru vajadzības jāapmierina ar pieejamiem resursiem. Turklāt paaugstinās prasības dzīves kvalitātei. 1920. gadā tikai nedaudziem bija piekļuve elektrībai, bet mūsdienās dzīvi bez tās ir grūti iedomāties. Tas pats attiecināms uz autotransportu, zobārstniecības pakalpojumiem u.c. Audzis arī to vajadzību klāsts, kuru apmierināšana tiek uzskatīta par pašsaprotamu.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums, vai cilvēki nepatērē pārāk daudz dabas resursu savu vajadzību apmierināšanai. Daži dabas resursi, piemēram, nafta un citi fosilie kurināmie, ko izmantojam enerģijas ieguvei, neatjaunojas vai atjaunojas ļoti ilgā laikposmā, turklāt to izmantošanai ir negatīvas blaknes/ilgtermiņa izmaksas (ietekme uz cilvēku veselību, klimatu).

Tāpēc valsts atbalsta alternatīvās enerģijas ražošanu (izmantojot vēju, sauli, viļņus u.c.), lai mazinātu fosilo kurināmo izmantošanu. Lai gan alternatīvās enerģijas ieguves metodes mēdz būt dārgākas, šāda valsts iejaukšanās veicina resursu pieejamību nākotnē un to, ka nākotnē cilvēce nesastapsies ar milzīgām izmaksām.

Dabas resursu ierobežotība liek visai pasaules sabiedrībai (valstu valdībām) veikt sarežģītas izvēles, lai nodrošinātu resursu pieejamību ilgtermiņā. 



Patērējot preces un pakalpojumus, rodas atkritumi. Mūsu lēmumi un rīcība noteiks, vai tie kļūs par dabas piesārņojumu vai ražošanas resursu. Šķirojot, atkārtoti izmantojot un pārstrādājot atkritumus, varam mazināt resursu ierobežotību un vides piesārņošanu.