Kā un vai iespējams pretoties globalizācijai?

Brīvā tirdzniecība un protekcionisms

Materiāls tev palīdzēs:

uzzināt, kas ir protekcionisms un kā tas ietekmē valsts labklājību.

Protekcionisms

Pērkot lētāku, ārvalstīs ražotu, preci, tiek atbalstīti attiecīgās valsts uzņēmumi un tajos nodarbinātie cilvēki. Tāpēc varētu aizdomāties – piemaksājot, lai iegādātos Latvijā ražotu apģērbu, nevis nopērkot lētāku, piemēram, Ķīnas, ražojumu, tiktu atbalstīti vietējie Latvijas uzņēmēji, kuri nodrošina darbavietas vietējiem iedzīvotājiem. Tieši šis arguments nereti tiek izmantots ražotāju lobijam (lēmumu pieņēmēju pārliecināšanai), lai izvēlētos ierobežot tirdzniecību ar citām valstīm. Tirdzniecības ierobežošanu ar tirdzniecības barjeru palīdzību sauc par protekcionismu.

Barjeru veidi

Pastāv dažādi tirdzniecības barjeru veidi – gan importa ierobežošanas mehānismi, gan savu ražotāju atbalstīšana, gan citādi ierobežojumi.



Tarifi ir noteiktas nodokļu likmes precēm un pakalpojumiem, kas tiek vesti pāri valsts robežām. Visbiežāk sastopami importa tarifi, kas ar nodokļiem apliek preces, kuras tiek ievestas valstī, lai pasargātu vietējos ražotājus no ārvalstu konkurentiem. Tomēr dažkārt tarifi tiek piemēroti arī eksporta produktiem. ASV un Ķīnas tirdzniecības konflikta laikā ar tarifiem tika apliktas dažādas preces, piemēram, ASV piemēroja tarifus no Ķīnas importētajam tēraudam un alumīnijam.


Dempings ir cenu diskriminācija, kad vienu un to pašu vai līdzīgu preci pārdod ārvalstīs par cenu, kas ir zemāka nekā šīs preces cena iekšzemē. Dempings parasti tiek izmantots, lai iespiestos tirgū vai izkonkurētu citus ražotājus. Tas tiek novērsts ar tirgus aizsardzību – antidempinga pasākumiem.



Kvotas ir preču daudzums, ko drīkst ievest valstī vai izvest no tās. Kvotas mūsdienās ir sastopamas retāk nekā tarifi. Ierobežojot importa preču daudzumu, samazinās piedāvājums, tāpēc paaugstinās preču cenas. Tieši šis cenu kāpums ir stimuls mazāk efektīviem vietējiem uzņēmumiem palielināt izlaidi. Tādējādi preču cenas ir augstākas, patērētāji tās var iegādāties mazāk un labklājības līmenis valstī samazinās.



Embargo ir ekonomiski pasākumi kādas valsts izolēšanai no ārpasaules, lai ierobežotu vai apgrūtinātu tās politisko vai ekonomisko situāciju un piespiestu piekāpties starptautiskajām prasībām. Piemēram, Latvijas pārtikas preces bijušas pakļautas Krievijas embargo, kura dēļ cieta Latvijas pārtikas preču ražotāji, jo bija jāmeklē citi preču pārdošanas kanāli.

Subsīdijas parasti ir finansiāls valsts atbalsts, ko valsts sniedz uzņēmumam par katru saražoto preces vienību. Lai atbalstītu ražotāju, tiek izmantota nodokļos iekasētā nauda, tādējādi visi iedzīvotāji (arī tie, kuri nepatērē subsidēto preci) piedalās atbalsta finansēšanā. Piemēram, ES aktīvi tiek subsidēta lauksaimniecība.
Arī šis protekcionisma veids tiek piemērots ar mērķi atbalstīt uzņēmumus, lai tie spētu konkurēt ar importējošiem uzņēmumiem vai arī lai palielinātu to konkurētspēju globālajā tirgū.

Ārpustarifu barjeras. Importa ierobežošanai daudzas valstis piemēro sanitārās prasības un regulējumu līkločus, kas ārvalstu uzņēmumus var atturēt no ienākšanas valsts tirgū. Šādas barjeras ir grūtāk novēršamas, jo nav iespējams novērtēt to ietekmi un valstis tās var uzstādīt, minot dažādus valstij specifiskus iemeslus, kas it kā nav saistīti ar protekcionismu.


Protekcionisma politikas rīki A

Lai gan tirdzniecības barjeras ir dažādas, tomēr visas vieno kopīga ideja – pasargāt vietējo ražotāju no konkurences, piemērojot konkurentu precei tarifu (sava veida nodokli), atļaujot importēt tikai noteiktu daudzumu preču (kvotas), uzstādot striktākas sanitārās u.c. prasības, lai mazinātu vēlmi un iespēju importēt, kā arī finansiāli atbalstot vietējos ražotājus (subsīdijas). Turklāt dažas tirdzniecības barjeras, piemēram, tarifi, rada valdības budžeta ieņēmumus.

Konkurences ierobežošanas sekas

Konkurences ierobežošanas sekas

Vietējie uzņēmumi un protekcionisms

Protekcionisma rezultātā vietējie uzņēmumi vairs nesaskaras ar tik lielu konkurenci un aug pieprasījums pēc vietējā tirgū ražotām precēm un pakalpojumiem. Tāpēc protekcionisms šķietami tiešām palīdz pasargāt darbavietas, jo uzņēmumi var atļauties nodarbināt vairāk cilvēku. Jauniem uzņēmumiem ir arī vieglāk uzsākt uzņēmējdarbību, jo tie nesaskaras ar ārvalstu konkurenci un var vieglāk iekarot vietējo tirgu.

Tomēr protekcionismam ir arī negatīvas sekas. Tirgū ir pieejams mazāks preču un pakalpojumu klāsts, kas ierobežo patērētāju iespējas izvēlēties. Cieš arī uzņēmēji, kuriem grūtāk iegūt izejmateriālus, kas maksā dārgāk, sadārdzinot ražošanu, vai nav pieejami vispār, tāpēc aug preču un pakalpojumu cenas. Ilgākā termiņā cieš arī kvalitāte, jo uzņēmējiem vairs nav tik lielas motivācijas investēt inovācijās, bet tas savukārt padara ražošanu mazāk efektīvu, apgrūtinot konkurenci citu valstu tirgos. Patērētājiem trūkst modernu, inovatīvu preču. Jāņem vērā, ka protekcionisms parasti izraisa atbildes reakciju arī citās valstīs, tādējādi ietekmējot arī eksportējošos uzņēmumus.

Jāsecina, ka vislielākie ieguvēji protekcionisma apstākļos ir neefektīvie uzņēmumi, jo tiem mazinās konkurence un tie var pārdot preces par augstākām cenām, nekā tas būtu iespējams brīvas konkurences apstākļos. Tomēr ilgākā laikā arī šo uzņēmumu attīstība tiek kavēta, jo mazinās motivācija radīt inovācijas un, citām valstīm īstenojot pretpasākumus (atbildes reakcija uz ierobežojumiem), mazinās pieeja ārvalstu tirgiem.

Intuitīvi tas ir vienkārši saprotams. Ja viena valsts piemēro 20% tarifu visām precēm un tāpat dara arī visas partnervalstis, neviens nav ieguvējs – to, ko valstis iegūst, vairāk ražojot vietējam tirgum, tās zaudē eksporta tirgos. Līdzekļi, kas tiek iegūti, nosakot tarifus, ir vienkārša patērētāju tērētās naudas pārdale ar budžeta starpniecību (valdība tērē tarifu ieņēmumus iedzīvotāju labklājības celšanai, bet iedzīvotāji tarifu dēļ par precēm maksā vairāk). Toties papildu zudumus sabiedrībai rada samazinājusies uzņēmumu konkurence un sašaurinājušās patērētāju un uzņēmumu, kam nepieciešamas izejvielas, izvēles iespējas, kā arī no jauna radušās administratīvās izmaksas tarifu ievākšanas nodrošināšanai.

Patērētāji un protekcionisms

Valsts iedzīvotāji (patērētāji) šajā gadījumā ir zaudētāji, jo, ja preču cenas aug, viņi vairs nevar atļauties iegādāties tikpat, cik agrāk, un jāizvēlas preces, kuras dažādu iemeslu dēļ neapmierina.
 

Valsts un protekcionisms

Lielās depresijas laikā 1929.–1933. gadā, kad ekonomiskās krīzes dēļ pasaulē bija straujš izaugsmes tempa kritums un augsts bezdarba līmenis, daudzas valstis savu tirgu un nodarbinātības aizsargāšanai sāka pielāgot augstus tarifus un citas tirdzniecības barjeras. Valstis viena pēc otras, paaugstinot tarifus, ātri nonāca tarifu karos, kuru dēļ kritās starptautiskās tirdzniecības apjoms un ieguvēja nebija nevienas valsts tautsaimniecība – nodarbinātība un izaugsmes temps cieta vēl vairāk. Tomēr tarifu piemērošana vēl arvien ir visizplatītākais protekcionisma veids, un tirdzniecības kari starp ES, ASV un Ķīnu ir temats, kas nereti rotā ziņu virsrakstus.

Protekcionismam uz tautsaimniecību kopumā ir negatīva ietekme (tas rada tirdzniecības karus, tiek neefektīvi izlietoti globālie resursi, samazinās uzņēmumu produktivitāte, cieš patērētāji).

Ekonomikas zinātnē tomēr pastāv arī arguments, kurš skaidro, kad protekcionisms varētu būt pamatots (t.s. zīdaiņa industrijas arguments). Atsevišķos gadījumos protekcionisms var būt veids, kā valstis ar vēl neattīstītu tautsaimniecību var "izdzīvot" globālās konkurences apstākļos. 15. attēlā redzams, ka augstas tarifu barjeras vēl joprojām pastāv daudzās Āfrikas attīstības valstīs. Protekcionisms var arī dot iespēju jauniem un mazākiem uzņēmumiem zemākas konkurences apstākļos pastāvēt un paplašināties labāk, nekā tas būtu iespējams globālajā tirgū. Arguments ir šāds: uzņēmumiem jāsasniedz zināms ražošanas apjoms, lai vienas ražošanas vienības izmaksas kļūtu tik zemas, ka produkts būtu konkurētspējīgs (sīkāk tas skaidrots vidusskolēniem paredzētajā mācību materiālā par uzņēmējdarbību). Tāpēc šajā sākuma jeb "zīdaiņa" attīstības fāzē ir vērts aizsargāt uzņēmumu vai nozari valstī, pakļaujot to konkurencei tikai tajā brīdī, kad sasniegts pietiekams ražošanas apjoms, lai produkta cena būtu konkurētspējīga.

Šim argumentam ir zināms pamats, tāda politika tika izmantota Dienvidaustrumāzijas valstīs (Japānā un Dienvidkorejā) laikā, kad tās strauji attīstījās. Tomēr jāņem vērā, ka:

1. šo valstu vietējo uzņēmumu atbalsts bija orientēts uz eksportu. Tas nevis aizsargāja vietējos uzņēmumus vietējā tirgū, bet lika tiem darboties starptautisko tirgu konkurencē, tādējādi mazinot minēto samazinātas konkurences negatīvo efektu;
2. Japānā un Dienvidkorejā izmantotā politika nav unikāla: gandrīz visas mazāk attīstītas pasaules valstis ir izmēģinājušas līdzīgu politiku, tomēr tas nav devis līdzīgus pozitīvus rezultātus. Tas liek domāt, ka šis veiksmes stāsts var būt unikāls tieši šīm valstīm konkrētās vēsturiskās situācijas apstākļos. Piemēram, šīm valstīm raksturīga ļoti augsta krāšanas kultūra, un aukstā kara apstākļos tās varēja rēķināties ar Rietumvalstu atbalstu, t.sk. dodot pieeju eksporta tirgiem;
3. lielākajā daļā valstu attīstības stadijā vietējais tirgus ir par mazu, un gandrīz neviena nozare nevar paļauties uz to, ka tas būs pietiekams, tāpēc šāda politika nav iespējama. Tas noteikti attiecas arī uz Latviju. 

Kopumā ekonomikas zinātniekiem nav vienota viedokļa par šādas "zīdaiņa industrijas" politikas efektivitāti mūsdienās. Ja ir vēlme plašāk uzzināt par šo tēmu, sk. avotus literatūras sarakstā.

Pasaules valstu tarifi visās preču grupās A

Ar ekonomiku tieši nesaistīti apsvērumi protekcionisma jomā ir arī valsts drošības jautājumi, kad tiek aizsargātas stratēģiski svarīgas nozares, piemēram, aviācija vai militārā joma. Arī vides aizsardzība un iedzīvotāju veselības apsvērumi var būt tirdzniecības ierobežošanas iemesls.
Tādējādi ir argumenti protekcionisma politikas ieviešanai, tomēr vienmēr jārēķinās ar negatīvajiem efektiem, ko dod konkurences mazināšanās. Tāpēc paļauties uz protekcionismu mazā tirgū nav saprātīgi: ja tirgus ir pārāk mazs, lai pat viens uzņēmums spētu sasniegt ražošanas līmeni, kas garantētu minimālas izmaksas, vairāki uzņēmumi nespētu radīt veselīgu konkurenci.