Kā centrālās bankas savus lēmumus īsteno, panākot nepieciešamo ietekmi uz ekonomiku?
Monetārās politikas transmisijas mehānisms
Materiāls palīdzēs tev izprast:
kā tiek īstenota centrālās bankas politika un kā tā ietekmē tautsaimniecību (cenu līmeni, preču un pakalpojumu izlaidi un mūsu labklājību).
Norišu kopumu, ar kurām centrālās bankas monetārā politika ietekmē tautsaimniecību, dēvē par monetārās politikas transmisiju jeb transmisijas mehānismu. Centrālā banka ir banka kredītiestādēm, tāpēc monetārajai politikai ir nepastarpināta (tieša) ietekme uz kredītiestāžu sektoru. Savukārt norises pārējā tautsaimniecībā centrālā banka galvenokārt ietekmē ar kredītiestāžu starpniecību, aizdevumu, termiņnoguldījumu u.c. pārējai tautsaimniecībai piedāvāto kredītiestāžu produktu procentu likmes tiek pieskaņotas centrālās bankas procentu likmēm.
Ja centrālā banka ceļ savu instrumentu – galveno refinansēšanas operāciju, aizdevumu iespējas uz nakti, noguldījumu iespējas u.c. – procentu likmes, tad ar kredītiestāžu starpniecību:
- kredītņēmējiem palielinās parāda apkalpošanas izmaksas;
- samazinās pieprasījums pēc jauniem kredītiem;
- noguldītājiem palielinās ienesīgums no jauniem ieguldījumiem termiņnoguldījumos un fiksēta ienākuma parāda vērtspapīros (piemēram, obligācijās);
- samazinās riska aktīvu (piemēram, akciju) paredzamais ienesīgums, ko nākotnē sniedz ienākumi no dividendēm un kapitāla pieaugums.
Tādējādi procentu likmju celšana sekmē kopējā pieprasījuma samazināšanos tautsaimniecībā. Procentu likmju celšana tautsaimniecībā rada atdzesējošu efektu, kas ir nepieciešams apstākļos, kad tiek izmantots tik daudz ražošanas kapacitātes, kas algu un cenu spirāles dēļ neizbēgami novedīs pie inflācijas. Savukārt, kad pieprasījums un piedāvājums tautsaimniecībā stagnē, procentu likmju samazināšana dažādos veidos rada stimulu ražot un patērēt vairāk.
Strauji kāpjot procentu likmēm, var samazināties kredītiestāžu kredītportfeļu kvalitāte, un tas var likt kredītiestādēm palielināt uzkrājumu pozīciju bilancē augošā kredītu ar maksājumu kavējumu atlikuma dēļ. Kreditēšana var kļūt lēnāka, kredītiestādēm izvirzot striktākus nosacījumus jaunu kredītu izsniegšanai (nosakot stingrākus kredītu standartus). Savukārt procentu likmju samazināšana un tautsaimniecības atveseļošanās palielina kredītņēmēju spēju atmaksāt aizdevumus, un pārstrukturētie kredīti vairs nenonāk neatgūstamo kredītu kategorijā, kredītiestāžu bilancē atslogojot uzkrājumu pozīciju ienākumus nenesošiem kredītiem un ļaujot aktīvāk kreditēt tautsaimniecību.
Augstu procentu likmju apstākļos kreditēšana var palēnināties morālā riska problēmas dēļ. Daudz potenciālo kredītņēmēju var atteikties no aizdevumu ņemšanas augsto izmaksu dēļ. Tas palielina ļaunprātīgu kredītņēmēju īpatsvaru, kuri neplāno atmaksāt saņemtos līdzekļus un tāpēc ir gatavi aizņemties arī dārga finansējuma apstākļos. Kredītiestādes izvirza ļoti augstas prasības jauniem kredītņēmējiem, tādējādi sašaurinot finansējuma pieejamību jaunu potenciāli sekmīgu projektu attīstīšanai.
Palielinoties procentu likmēm, palielinās uzņēmumu izdevumi parāda apkalpošanai un samazinās ieņēmumi, jo notiek pieprasījuma kritums. Tādējādi sarūk gaidāmā peļņa un samazinās kapitāla daļu (akciju) tirgus vērtība. Akciju tirgus kritums var radīt otrreizēju efektu, samazinot pieprasījumu tautsaimniecībā, jo, sarūkot uzņēmumu akciju cenām, samazinās iedzīvotāju ieguldījumu vērtība. Sabiedrībā, kur iedzīvotāji aktīvi veido uzkrājumus dažādos instrumentos, kas pakļauti finanšu riskam, t.s. bagātības efekta dēļ akciju tirgus kritums pats par sevi var veicināt patēriņa sarukumu (sk. 6. nodaļu par AD līknes lejupvērstās dabas iemesliem). Arī tad, ja uzkrājumi nav paredzēti patēriņa finansēšanai un ienākumi nesamazinās, psiholoģisku iemeslu un piesardzības dēļ tautsaimniecības dalībnieki samazina izdevumus patēriņam. Savukārt ilgstoša akciju tirgus kāpuma apstākļos, kad būtiski palielinās ieguldījumu vērtība, veidojas optimistisks noskaņojums, ka pieaugušās turības dēļ var atļauties tērēt vairāk arī tad, ja ieguldījumus neizmanto patēriņa finansēšanai un ienākumi nepalielinās.
Ja tradicionālie monetārās politikas instrumenti vairs nedarbojas pietiekami efektīvi, centrālā banka, samazinot procentu likmes, ir sasniegusi zemāko procentu likmju robežu, un kredītiestādes nelabprāt piemēros negatīvas procentu likmes bezskaidrās naudas kontiem kredītiestādēs, jo, ja noguldītājiem būtu jāmaksā par naudas glabāšanu kredītiestādēs, daudzi izvēlētos nevis tērēt, bet glabāt līdzekļus skaidrā naudā. Tādējādi sarūk centrālās bankas iespējas laikus izkustināt sastingušo tautsaimniecību un ievirzīt to ekonomiskās attīstības cikla izaugsmes fāzē.
1. attēls. Centrālās bankas īstenotā pretcikliskā monetārā politika ekonomiskās attīstības lejupslīdes fāzē.
Var teikt, ka šajā fāzē tradicionālie monetārās transmisijas mehānisma kanāli nedarbojas un centrālās bankas ķeras pie tādiem netradicionāliem instrumentiem kā tieša naudas daudzuma apgrozībā palielināšana, no tautsaimniecības dalībniekiem pērkot dažādus finanšu aktīvus, piemēram, valsts parāda vērtspapīrus. Šādu operāciju rezultātā naudu saņem galvenokārt nebanku finanšu sektora dalībnieki, piemēram, ieguldījumu fondi, un paiet laiks, līdz aktīvu iegādes programmas rezultātā emitētā nauda sasniedz patērētājus un ražošanas sektoru. Eiropas Centrālā banka patlaban šādu politiku ir spiesta īstenot, jo tās noteiktās procentu likmes ir tuvu nullei vai zemākas par nulli.
Monetārās politikas transmisijas mehānisms