Kāpēc pēc vēlēšanām novērojama iepriekšējās valdības lēmumu atcelšana, piemēram, netiek nodrošināts apsolītais mediķu algu pieaugumu temps?

Valsts sektora loma tautsaimniecībā

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, ka pārmērīga valsts sektora iejaukšanās tautsaimniecībā veicina neefektīvu resursu izmantošanu.

Valsts sektora nepilnības rodas, ja valdošās partijas (vai koalīcijas) īstenotie politiskie pasākumi tirgus nepilnību novēršanā nav efektīvi un resursi tiek izmantoti nepārdomāti.

Valdības neveiksmju piemēri

Cenu mehānisma kropļojumi
Valsts iejaukšanās, izmantojot nodokļus, subsidēšanu vai citas intervences, var izkropļot tirgu un izraisīt cenu mehānisma darbības pavājināšanos. Tas var notikt tāpēc, ka ar nodokļu un subsīdiju palīdzību ierobežotie resursi tiek pārdalīti mākslīgi paaugstinot vai pazeminot šo lēmumu skarto preču cenas. Ja šie lēmumi pieņemti nepārdomāti vai nav saistīti ar tirgus nepilnību novēršanu, tirgus darbība var tikt izkropļota.
Piemēram, tiešie nodokļi var nelabvēlīgi ietekmēt mājsaimniecības un uzņēmumus, kas iesaistīti preču ražošanā un patēriņā. Gadījumā, ja veselībai kaitīgas preces pieprasījums ir neelastīgs un tā tiek aplikta ar nodokli, tas var nozīmēt, ka lielāki līdzekļi tiek novirzīti šīs preces iegādei (nevis mazināts tās patēriņš). Šādā situācijā mazāk naudas atliek citu vajadzību apmierināšanai.
 
Subsīdijas, ja tās veicina resursu nelietderīgu vai pārmērīgu izmantošanu, var arī kaitēt. Piemēram, bezmaksas veselības aprūpe var piepildīt ārstu uzgaidāmās telpas ar tādiem pacientiem, kuri ārstu apmeklē biežāk, nekā tas tiešām nepieciešams. Tas var izraisīt valsts resursu izšķērdēšanu un personām, kurām ārsta apmeklējums patiesi nepieciešams, liegt piekļuvi šiem pakalpojumiem.
 Subsīdijas var arī aizsargāt neefektīvos uzņēmumus no atklātas konkurences, kā arī radīt mākslīgus šķēršļus jaunu uzņēmumu ienākšanai tirgū, ja mākslīgi tiek uzturētas zemas cenas, ar kurām tirgus jauniesācējiem grūti konkurēt. Subsīdijas un cita veida palīdzība var izraisīt plašāku morālā kaitējuma problēmu.
Tāpat jāatceras, kas subsīdijas tek maksātas no nodokļu ieņēmumiem, tādējādi ikviens nodokļu maksātājs (arī tie cilvēki, kuri nav iesaistīti šīs preces patēriņā vai ražošanā) piedalās subsidēšanas procesā. Tas nozīmē, ka liela nozīme ir arī sabiedrības viedoklim.

Nodokļi var izkropļot sabiedrības izturēšanos, mudinot cilvēkus izvairīties no tiem, mēģinot atrast likumīgas nepilnības nodokļu sistēmā vai nelikumīgi izmantojot kriminālas darbības – kontrabandu un "melno" tirgu.

Valsts var arī noteikt preču un pakalpojumu cenas, piemēram, minimālās un maksimālās cenas, taču tas var radīt traucējumus valsts ekonomiskajā darbībā, kas var izraisīt: 

• iztrūkumu, valdībai nosakot cenu, kas ir zemāka par tirgus likmi. Ja valsts veselības aprūpe visiem tiktu nodrošināta bez maksas, būtu garas pacientu rindas; 
• pārpalikumu, valdībai nosakot cenu virs dabiskās tirgus likmes, jo piedāvājums pārsniegtu pieprasījumu. Piemēram, garantējot lauksaimniekiem augstu cenu par viņu saražoto produkciju, tiek veicināta pārprodukcija un izšķērdīgi pārpalikumi. Savukārt minimālās algas noteikšana, var radīt darbaspēka piedāvājuma palielināšanos. Ja piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, iespējams bezdarba pieaugums. 

Pārvaldes izmaksas
Lai kontrolētu nodokļu maksāšanu, subsīdiju izlietošanu veiktu citas ar valsts iejaukšanos tirgus mehānismā saistītas darbības, valsts sektoram nepieciešami resursi procesu pārvaldībai. Tas nozīmē, ka visi šie lēmumi rada administratīvās izmaksas, kuras var izrādīties nesamērīgi augstas. Tāpat valsts sektors var ieviest regulējumu, kurš nav uz klientu orientēts, ir pārāk birokrātisks, kas var traucēt ātri un efektīvi pārdalīt ierobežotos resursus un traucēt to optimālu izmantošanu.

Nepilnīga informācija
Arī informācijas nepietiekamība var būt valsts problēma, ņemot vērā, ka politikas veidotāji ne vienmēr ir pietiekami informēti, lai ļautu pieņemtu efektīvus lēmumus par ierobežoto resursu labāko sadali. Tādēļ valsts iejaukšanās tautsaimniecībā var izrādīties neefektīva, netaisnīga un neatbilstoša, jo pastāv: 

• politiskās intereses – politiķu un ierēdņu pašmērķi, kas bieži var izraisīt resursu nepareizu sadali. Piemēram, lēmumi par to, kur būvēt jaunus ceļus, apvedceļus, skolas un slimnīcas, var tikt pieņemti, ņemot vērā politiskās intereses; 
• gaidāmo vēlēšanu spiediens vai īpašu interešu grupu ietekme var radīt tādu vidi, kurā tiek pieņemti neatbilstoši lēmumi par tēriņiem un nodokļiem. Piemēram, nereti labklājības izdevumi tiek palielināti gatavojoties vēlēšanām, lai iegūtu iedzīvotāju balsis. Līdzīgi lieli finanšu resursi pirms vēlēšanām var tikt novirzīti infrastruktūras projektiem, neveicot pilnīgu un pienācīgu izmaksu un guvumu analīzi, lai noteiktu iespējamās sociālās izmaksas un guvumus. 

Iespējamie risinājumi valsts sektora nepilnību novēršanai

• Valsts iepirkumos panākt, ka publiskajam sektoram jākonkurē ar privāto sektoru par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.
•  Atsevišķas funkcijas deleģēt neatkarīgām institūcijām (piemēram, valsts centrālā banka pieņem lēmumus par bāzes likmju pārmaiņām).

Vairākuma sabiedriskā sektora sniegto pakalpojumu mērķi būtiski atšķiras no privātā sektora mērķiem un daudz mazāk ir saistīti ar peļņas gūšanu. Piemēram, izglītības un veselības aprūpes galvenais mērķis ir sniegto pakalpojumu kvalitāte un pieejamība, nevis peļņas gūšana, tāpēc noteikt mērķus ir sarežģītāk.
 
Lai gan valsts sektora nepilnības ir nopietna problēma, tomēr bieži tās rada mazāk negatīvu seku nekā tirgus nepilnības. Neraugoties uz to, ka valdības iejaukšanās var būt neefektīva, tam nevajadzētu būt iemeslam, kas attur no vides problēmu risināšanas un daudzu citu negatīvu ārējo blakusefektu novēršanas pasākumiem.
 
Valsts sektoram vajadzētu mērķtiecīgāk izmantot visus tā rīcībā resošos instrumentus – uzlabot izglītības sistēmas kvalitāti, veidot ražotņu infrastruktūru, cīnīties ar citām valstīm par investoru piesaisti, atbalstīt eksportētājus (piemēram, samazināt nodokļu slogu un sniegt palīdzību noieta tirgus meklējumos).
 
Jāizvēlas tādas atbalstāmās nozares (piešķirot subsīdijas un grantus), kurās valstij ir priekšnosacījumi virzīties uz produktu ar augstāku pievienoto vērtību attīstīšanu eksportam. Gudri un godīgi pārvaldot valsts īpašumā esošos uzņēmumus, iespējams ieguldīt līdzekļus tā, lai tie dotu netiešu labumu tautsaimniecībai, par ko nerūpētos privātīpašnieks.
 
Visbeidzot, jācenšas rast atbildi uz šīs sadaļas sākumā izvirzīto jautājumu: "Kāpēc pēc vēlēšanām novērojama iepriekšējās valdības lēmumu atcelšana, piemēram, netiek nodrošināts apsolītais mediķu algu pieauguma temps?". Valdošās partijas politiskie lēmumi ietver pretrunīgus elementus, kuri paredz savu atbalstītāju interešu lobēšanu.