Kā valdība kopā ar centrālo banku var cīnīties pret krīzēm un pārkaršanām?
Monetārā un fiskālā politika kā ciklisko svārstību ierobežotāja
Materiāls tev palīdzēs:
iepazīt instrumentus, ar kuru palīdzību valdība un centrālā banka cenšas ierobežot cikliskās svārstības, kā arī izprast iemeslus, kāpēc valdība un centrālā banka to dara.
Lai nodrošinātu ekonomikas, vienmērīgāku izaugsmi un stabilitāti vajag to piebremzēt pārāk straujas izaugsmes laikā un atbalstīt uzņēmējus un iedzīvotājus lejupslīdes laikā. To var izdarīt valdība īstenojot pretciklisku politiku. Ir divu veidu pretcikliskā politika: pretcikliska fiskālā politika un pretcikliska monetārā politika.
Pretcikliska fiskālā politika tiek īstenota, mainot valdības budžeta izdevumus un nodokļus. Piemēram, lejupslīdes laikā privātais sektors atlaiž darbiniekus, valdība var palielināt valdības izdevumus, nodarbināt vairāk darbinieku, iegādājoties preces un pakalpojumus un īstenojot infrastruktūras projektus. Lai izpildītu šos jaunos pasūtījumus, uzņēmumi nodarbinās vairāk strādnieku, kas savukārt saņems algu un palielinās pieprasījumu, tāpēc ražošanu palielinās arī citi uzņēmumi un var sākties ekonomiskā izaugsme.
Šāda fiskālā politika ir stimulējoša. Valdība var īstenot arī ierobežojošu fiskālo politiku, kad tautsaimniecības izaugsme ir pārāk strauja (notiek ekonomikas pārkaršana), lai mazinātu ekonomisko aktivitāti. Tādā gadījumā valdība var samazināt izdevumus, neceļot algas sabiedriskajā sektorā vai investējot mazāk līdzekļu, lai saruktu pieprasījums pēc dažādām precēm un pakalpojumiem un tādējādi mazinātos ekonomiskā aktivitāte.
Fiskālā politika — valdības izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana atbilstoši ekonomiskās aktivitātes līmenim, lai ietekmētu ekonomisko aktivitāti un nodrošinātu pilnīgu nodarbinātību.
Tabulā atspoguļots, kā fiskālā politika ietekmē tautsaimniecību.
| Fiskālā politika | ||
| Mērķis | Stimulējoša | Ierobežojoša |
| Pārvarēt ekonomisko lejupslīdi, veicināt izaugsmi, samazināt bezdarbu | Palēnināt pārāk strauju ekonomisko izaugsmi un inflāciju | |
| Veiktie pasākumi | ||
| Valsts budžets, izdevumi | Palielina izdevumus, veido budžetu ar deficītu | Samazina izdevumus, veido budžetu ar pārpalikumu |
| Nodokļi | Samazina gan patēriņa nodokļus, gan uzņēmumu nodokļus | Palielina gan patēriņa nodokļus, gan uzņēmumu nodokļus |
| Rezultātā | ||
| Rīcībā esošie ienākumi | Palielinās | Samazinās |
| Patēriņa izdevumi | Palielinās | Samazinās |
| Nodarbinātība | Palielinās | Samazinās |
| Bezdarbs | Samazinās | Palielinās |
| Inflācija | Palielinās | Samazinās |
Savukārt, monetāro politiku īsteno centrālās bankas. Monetārās politikas uzdevums parasti ir nodrošināt cenu stabilitāti – rūpēties, lai strauji neaug vai nesarūk cenas. Un, tā kā cenas parasti strauji aug ekonomiskā buma (strauja uzplaukuma tautsaimniecībā) laikā, bet krīzes laikā samazinās, arī šī politika ir pretcikliska.
Monetārā politika — centrālās bankas īstenoto pasākumu kopums, lai atbilstoši ekonomiskajai aktivitātei palielinātu (samazinātu) naudas piedāvājumu un ietekmētu ekonomisko aktivitāti.
Kad tautsaimniecībā ir ekonomiskā lejupslīde un nepieciešams papildu stimuls, centrālā banka samazina procentu likmi saviem aizdevumiem kredītiestādēm. Kredītiestādes var lētāk aizņemties naudu no centrālās bankas un attiecīgi samazina procentu likmi uzņēmumiem. Uzņēmumiem kļūst izdevīgāk aizņemties, un tie var palielināt investīcijas. Arī iedzīvotāji par zemākām procentu likmēm aizņemsies vairāk un palielinās patēriņu. Tas veicina tautsaimniecības izaugsmi. Šādu monetāro politiku sauc par stimulējošu.
Savukārt, ja ekonomiskā izaugsme ir pārāk strauja un to vajag palēnināt, samazināt mājsaimniecību patēriņu un ražošanu, centrālā banka palielina procentu likmi, par kuru tā aizdod naudas līdzekļus kredītiestādēm. Kredītiestādes no centrālās bankas aizņemas mazāk un paaugstina kredītu procentu likmes iedzīvotājiem. Iedzīvotāji un uzņēmumi par augstākām procentu likmēm ņem mazāk kredītu, samazinās investīcijas un patēriņš, un ekonomiskā attīstība palēninās. Šādu monetāro politiku sauc par ierobežojošu.
| Mērķis | Monetārā politika | |
| Stimulējošā jeb lētas naudas politika | Ierobežojošā jeb dārgas naudas politika | |
| Veicināt tautsaimniecības izaugsmi, nodarbinātību | Samazināt ekonomisko aktivitāti, inflāciju | |
| Centrālās bankas pasākumi | ||
| Procentu likmi | Samazina | Palielina |
| Rezultātā | ||
| Naudas piedāvājums | Palielinās | Samazinās |
| Rīcībā esošie ienākumi | Palielinās | Samazinās |
| Patēriņa izdevumi | Palielinās | Samazinās |
| Nodarbinātība | Palielinās | Samazinās |
| Bezdarbs | Samazinās | Palielinās |
| Inflācija | Palielinās | Samazinās |
Ar pareizi izvēlētas monetārās politikas un tai atbilstošu instrumentu palīdzību iespējams nodrošināt līdzsvaru naudas tirgū un cenu stabilitāti, un tas savukārt palīdz veidot labvēlīgu vidi vispārējai valsts tautsaimniecības izaugsmei.
Bieži īstenotā fiskālā un monetārā politika kopā palīdz pārvarēt ekonomisko krīzi vai novērst ekonomikas pārkaršanu (sk. att.).
Var rasties jautājums: kāpēc nepieciešams stabilizēt tautsaimniecību, jo gan jau viss stabilizēsies arī tāpat?
Skaidrs, ka kaut kādu ilgtermiņa līdzsvaru tautsaimniecība galu galā vienmēr atradīs. Turklāt pretcikliskai politikai ir arī ēnas puse: ir iespēja, ka valsts ar savu politiku ilgāk saglabā uzņēmumus, kuri ilgtermiņā nav dzīvotspējīgi. Arī darbinieki, kuriem būtu lietderīgāk sākt apgūt jaunas prasmes, turpina uzturēt un attīstīt iemaņas, kuras nebūs nepieciešamas.
Tomēr ir vairāki svarīgi argumenti, lai īstenotu pretciklisku politiku.
Pirmkārt, cilvēkiem nepatīk straujas ienākumu un labklājības svārstības un ar tām saistītā nenoteiktība. Dziļas krīzes ir traumējošas kā personiskā, tā tautsaimniecības līmenī. 2008. un 2009. gadā Latvija piedzīvoja dziļu ekonomisko krīzi. Pat neraugoties uz to, ka pirms tam bija straujš ekonomiskās izaugsmes kāpums, vairākums tomēr nevēlētos tādus "amerikāņu kalniņus" piedzīvot vēlreiz.
Otrkārt, ciklisko svārstību rezultātā tiek nelietderīgi tērēti gan darbaspēka, gan kapitāla resursi. Kā uzņēmējiem, tā darba ņēmējiem ir grūti nošķirt ciklisko attīstību no līdzsvarotas attīstības, un attiecīgi ciklisko svārstību rezultātā var tikt pieņemti daudzi ilgtermiņa lēmumi, kuru sekas ir neatgriezeniskas: piemēram, cikla augšupejas fāzē, ja veidojas nekustamā īpašuma cenu burbulis, daudzi apgūst celtnieka vai nekustamā īpašuma māklera profesiju. Profesijas izvēle ir ilgtermiņa lēmums, tomēr, kad augšupeja beidzas, šīs apgūtās prasmes var izrādīties liekas. Savukārt krīzes situācijā, nodarbinātajiem ilgstoši neatrodoties darba tirgū, cilvēki var zaudēt iemaņas, kas līdzsvarotas attīstības apstākļos varētu būt noderīgas.
Līdzīgi notiek ar fizisko kapitālu: ekonomiskās attīstības cikla augšupejas fāzē tiek iegādātas dārgas iekārtas un uzbūvētas ēkas, kuras līdzsvara stāvoklī var nebūt nepieciešamas, savukārt pēc krīzēm tiek ieguldīts par maz resursu.
Tātad individuālā līmenī cikli ir nepatīkami un traumējoši, bet tautsaimniecības līmenī tie veicina cilvēkkapitāla un fiziskā kapitāla resursu nelietderīgus tēriņus: tiek ieguldīts darbaspēka iemaņās, būvēs un iekārtās, kuras nav nepieciešamas. Pārmērīgu ciklisko svārstību rezultātā radusies resursu nelietderīga tērēšana ilgtermiņā palēnina izaugsmi un galu galā samazina iedzīvotāju labklājību.