Kas jāņem vērā, pieņemot lēmumu par uzkrāšanu un aizņemšanos?

Aizņemšanās un uzkrāšana

Materiāls tev palīdzēs:

pieņemt lēmumus par uzkrāšanu un aizņemšanos, izmantojot dažādus informācijas avotus un datus;
novērtēt riskus un guvumus, ņemot vērā dažādus faktorus, t.sk. tautsaimniecības stāvokli un turpmākās attīstības perspektīvas.

Lēmumi par uzkrāšanu un aizņemšanos lielā mērā ietekmē cilvēku labklājību, tāpēc šādi lēmumi jāpieņem pamatoti, t.i., apzinoties iespējamos riskus un guvumus, kā arī rūpīgi izvērtējot dažādus risinājumus.
 
Pieņemot lēmumu par naudas aizņemšanos, jāņem vērā vairāki faktori, piemēram, pakalpojuma izdevīgums, tautsaimniecības izaugsmes perspektīvas, aizņēmēja maksātspēja un riska uztvere, plānotais investīciju termiņš u.c.

Kādi faktori nosaka uzkrājuma vai aizdevuma izdevīgumu?

Parasti cilvēki pievērš uzmanību procentu likmei, kura tiks piemērota ieguldītajai naudai vai piedāvātajam kredītam, taču izdevīgumu nosaka arī citi faktori, piemēram, komisijas un citas ar pakalpojumu saistītās maksas, kā arī iespējamās soda sankcijas.
 
Piemēram, kāda banka piedāvā klientam hipotekāro kredītu ar procentu likmi, kas ir zemāka nekā konkurentiem. Toties šai bankai ir augstāka maksa par kredīta noformēšanu, turklāt, lai saņemtu izdevīgākus kredīta nosacījumus, klientam, iespējams, jāpiesakās virknei citu bankas pakalpojumu, ko klients nav plānojis izmantot. Tādējādi citas bankas piedāvājums ar nedaudz augstāku kredīta procentu likmi var izrādīties izdevīgāks (šie faktori jau aplūkoti, apgūstot GPL aprēķinu).




1. attēls. Seši faktori, kas jāizvērtē, ņemot kredītu


Cilvēkiem ir dažāda risku uztvere: daži cilvēki ir gatavi riskēt – viņiem ir svarīga iespēja nopelnīt vairāk, pat ja tas saistīts ar lielāku varbūtību arī zaudēt. Citi cilvēki negrib riskēt, viņiem ir svarīga pārliecība, ka atgūs ieguldīto naudu, lai arī nopelnītais procentu ienākums nav tik liels. Pirmajā gadījumā cilvēks var izvēlēties riskantākus investīciju veidus – piemēram, akcijas, augsta riska parāda vērtspapīrus u.c. investīcijas. Otrajā gadījumā piemērotāki būtu t.s. konservatīvie investīciju risinājumi.



Investējot jārēķinās ar investīciju termiņu. Piemēram, īstermiņā ieguldot augsta riska investīciju veidos, ir lielāka varbūtība ciest zaudējumus. Savukārt, izvēloties ilgtermiņa investīcijas (piemēram, uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu vai pensiju plānus), riskantākas stratēģijas izvēlei varētu būt lielāka atdeve nekā konservatīvajai ieguldīšanas stratēģijai.


Kāpēc, pieņemot lēmumu par aizņemšanos vai uzkrāšanu, ir svarīgs tautsaimniecības stāvoklis un nākotnes attīstības perspektīvas?
 
Uzņemoties parādsaistības, aizņēmējam svarīgi regulāri un laikus veikt kredītmaksājumus, pretējā gadījumā aizdevējs cieš zaudējumus, savukārt aizņēmējs nonāk slikto parādnieku sarakstos un zaudē kredīta ķīlu, ja tāda bijusi (piemēram, ģimenes māju). Makroekonomiskie procesi valstī un pasaulē var ietekmēt aizņēmēja spēju pildīt savas kredītsaistības galvenokārt divos veidos – ietekmējot aizņēmēja maksātspēju vai kredīta procentu likmi.
 
Pirmkārt, būtiski, lai cilvēkam ir darbs un nemazinās personiskie ienākumi. Ja ekonomisti prognozē, ka valstī var gaidīt nozīmīgu darbvietu skaita samazināšanos un algu kritumu, jāapsver lēmums atlikt kredīta ņemšanu. Otrkārt, pastāv varbūtība, ka kredīta maksājumi var būtiski augt. Bieži vien kredīta procentu likmes nav fiksētas un mainās atkarībā no vairākiem faktoriem (galvenokārt no tautsaimniecības attīstības perspektīvām un tātad – no centrālās bankas monetārās politikas). Piemēram, ja valsts tautsaimniecība attīstās nesabalansēti un pārāk strauji, centrālā banka sāk īstenot ierobežojošu monetāro politiku, ceļot bāzes likmi. Tas atspoguļosies arī kredīta procentu likmes kāpumā un tādējādi arī mēneša procentu maksājumos.

Tautsaimniecības situācija un centrālo banku monetārā politika ietekmē arī banku piedāvātās noguldījumu procentu likmes. Piemēram, ja valsts tautsaimniecības situācija pasliktinās un tiek prognozēts, ka centrālā banka samazinās bāzes likmi, arī bankas visdrīzāk reaģēs ar procentu likmju samazinājumu, samazinot procentu likmes arī noguldījumiem.
 
Dažādu investīciju ienesīgums ir tiešā veidā atkarīgs no situācijas finanšu tirgos, ko savukārt ietekmē makroekonomiskie procesi valstī un pasaulē. Investīciju risinājumi ir ļoti dažādi, tāpēc arī ekonomisko procesu ietekme uz atšķirīgiem investīciju veidiem ir ļoti dažāda. Ja nav attiecīgas izglītības un pieredzes vai laika iedziļināties finanšu tirgus un ekonomisko procesu analīzē, savu investīciju pārvaldīšanu labāk uzticēt banku speciālistiem vai ieguldījumu fondu pārvaldītājiem.
 
Ekonomiskie procesi ietekmē cilvēku finanšu lēmumus, un arī iedzīvotāju finanšu lēmumi nosaka tautsaimniecības attīstības perspektīvas. Iespējams, katra atsevišķa cilvēka ietekme šķiet neliela, tomēr sabiedrības lēmumu virzība kopumā ietekmē tautsaimniecību. Piemēram, 2004.–2006. gadā daudzi Latvijas iedzīvotāji uzņēmās pārmērīgas kredītsaistības un iesaistījās nekustamo īpašumu spekulācijās, veicinot kreditēšanas bumu un veidojot burbuli nekustamā īpašuma tirgū un Latvijas tautsaimniecībā kopumā. Vēlāk ekonomiskās lejupslīdes laikā nekustamā īpašuma burbuļa plīšana un cilvēku nespēja pildīt savas pārmērīgās kredītsaistības padziļināja ekonomisko krīzi un pagarināja atveseļošanās periodu pēc krīzes.


Cenu pieaugumu lielā mērā veicina spekulatīvā interese, t.i., cilvēks pērk preci nevis tāpēc, ka tā viņam ir vajadzīga, bet ar mērķi pārdot to vēlāk par augstāku cenu un nopelnīt. Šāds cenu kāpums nevar turpināties ilgstoši, tāpēc straujam cenu kāpumam parasti seko ļoti straujš cenu kritums jeb korekcija. 
 
Arī individuālie lēmumi par uzkrāšanu ietekmē tautsaimniecības stāvokli. Iedzīvotāju un uzņēmumu uzkrājumu veidošana ir svarīgs investīciju avots tautsaimniecībā, tādējādi uzkrājumu līmenis nosaka tautsaimniecības attīstības ilgtspēju. Ja tas nav pietiekami liels, arī iekšzemes investīciju apjoms ir mazs vai arī jāaizņemas no citu valstu uzkrājumiem, un veidojas parāds pret ārvalstu noguldītājiem. Tas nav slikti, ja ņem vērā nosacījumu, ka ārvalstu uzkrājumi tiek ieguldīti tautsaimniecības attīstībā (piemēram, ražošanas iekārtu iegādē vai infrastruktūras objektu būvē), nevis tiek veiktas mazāk ražīgas investīcijas (piemēram, mājokļa labiekārtošanā). Tomēr augsta atkarība no ārvalstu investīcijām samazina tautsaimniecības noturību lejupslīdes un krīzes gadījumā, jo ārvalstu kapitāls var ātri aizplūst, savukārt mājsaimniecību un uzņēmumu finansiālais stāvoklis var tikpat ātri pasliktināties, jo nav pietiekami liels "drošības spilvens" – iekšzemes uzkrājumi. Šādam scenārijam ir daudz piemēru tautsaimniecības vēsturē, t.sk. Latvijā, piemēram, t.s. Tekilas krīze Meksikā 1994. gadā, t.s. Āzijas tīģeru krīze 1997. un 1998. gadā vai situācija Latvijā, Islandē un daudzās citās valstīs pēc globālās finanšu krīzes sākuma 2008. gadā ar tajā laikā augstu tekošā konta deficītu.
 
Taču pārmērīgs uzkrājumu līmenis arī rada nesabalansētību tautsaimniecībā. Ja tiek uzkrāts vairāk nekā tērēts un veidojas t.s. uzkrājumu pārpilnība, izaugsme ilgstoši var būt lēna.
 
Pašlaik šī problēma ir aktuāla Ķīnai. Samazinoties pasaules tautsaimniecības izaugsmes tempam, sarūk Ķīnas eksports, un valdība veic pasākumus, lai veicinātu iekšējo pieprasījumu, t.i., lai iedzīvotāji vairāk pirktu vietējos ražojumus un tērētu naudu, nevis to uzkrātu.
 
Uzkrājumu līmeni tautsaimniecībā ietekmē vairāki faktori, sākot no iedzīvotāju kultūras īpatnībām (sabiedrībā pieņemts veidot uzkrājumus) un sabiedrības vecumstruktūras (sabiedrībā, kurā ir vairāk bērnu, jauniešu un pensionāru, vidēji uzkrāj mazāk) līdz tautsaimniecības attīstības līmenim (turīgās valstīs sabiedrība var atļauties krāt vairāk) un valsts sociālekonomiskās politikas nepilnībai (piemēram, viena bērna politika Ķīnā).
 
Ar fiskālo politiku var stimulēt uzkrājumu veidošanos sabiedrībā. Kā piemēru var minēt nodokļu atvieglojumus par iemaksām privātajā pensiju fondā (3. pensiju līmenis) vai uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā Latvijā.
 
Pozitīvs individuālo lēmumu ietekmes piemērs ir daļas sabiedrības rūpes par sabiedrības labumu, piemēram, investējot "zaļajos uzņēmumos" un tādējādi atbalstot "zaļās" tautsaimniecības attīstību.