Tērējot radīt labklājību? Tas ir iespējams.

Fiskālās politikas ietekme uz kopējo pieprasījumu

Materiāls tev palīdzēs:

izprast, kā valdības izdevumu un nodokļu politikas pārmaiņas ietekmē kopējo pieprasījumu un tādējādi arī makroekonomisko stabilitāti un mūsu labklājību.

Bieži dzirdam, ka "valstij kaut kas būtu jādara" un ka tam būs pozitīva ietekme uz sabiedrības labklājību.
Valsts tiešām arī dara. Valsts, nodrošinot preces un pakalpojumus, tērē daudz līdzekļu (36,6% no IKP 2020. gadā), un tam ir pozitīva ietekme uz IKP izaugsmi.
To iespējams ilustrēt ar autoceļu remonta piemēru. Pasūtot būvdarbus, valsts rada papildu pieprasījumu pēc būvuzņēmuma pakalpojumiem, kas vairo uzņēmuma apgrozījumu un peļņu. Būvuzņēmums var atļauties paplašināties un pieņemt darbā jaunus darbiniekus, kā arī maksāt saviem darbiniekiem lielākas algas. Lielākas būvnieku algas savukārt atspoguļosies lielākos tēriņos, piemēram, pārtikai un izklaidei, un tas savukārt paaugstinās pieprasījumu veikalos un izklaides objektos. Tāpat augs pieprasījums pēc ceļu būvē izmantotajiem izejmateriāliem, tādējādi veicinot izaugsmi uzņēmumos, kuri šos būvmateriālus ražo. Pretēja situācija rodas, kad valsts izdevumi tiek samazināti.
Papildus jāņem vērā, ka, valdības izdevumus investējot infrastruktūrā, tiek veicināts potenciālā IKP pieaugums – valstij rodas vairāk resursu (kapitāla preču), un tāpēc tiek veicināta izaugsme ilgtermiņā. Turklāt valdība parasti izdevumus maina pretcikliski, samazinot ekonomiskās attīstības ciklu ietekmi, un tas palielina prognozējamību un uzņēmēju un patērētāju investīcijas un tādējādi arī ilgtermiņa izaugsmi.

 






1. attēls. Valdības patēriņa ietekme uz izaugsmi



Valsts izdevumi tiešām pozitīvi ietekmē pieprasījumu pēc privātā sektora uzņēmumu produkcijas un veicina ekonomisko izaugsmi.
 
Tomēr valsts budžeta izdevumi ir tikai viena monētas puse. Ja vēlamies palielināt izdevumus, nepieciešams rast arī papildu ieņēmumus. Parasti tas nozīmē augstākus nodokļus. 
 
Nodokļu likmju pārmaiņām mēdz būt ekonomiska rakstura sekas. Daži piemēri:
1) Nodokļi, kas piemēroti patēriņam (pievienotās vērtības nodoklis (PVN) un akcīzes nodoklis), ietekmē preču un pakalpojumu cenas. Proti, augstāka PVN likme atspoguļosies augstākās cenās, liekot iedzīvotājiem par to pašu preču un pakalpojumu daudzumu maksāt vairāk. Tie, kuri to nevarēs vai negribēs maksāt, būs spiesti samazināt patēriņu, bet tas savukārt samazinās kopējo pieprasījumu un kavēs ekonomisko izaugsmi.

2. attēls. Patēriņa nodokļu palielināšanas ietekme uz izaugsmi

2) Algas nodokļi, ko maksā darba ņēmējs, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), tieši ietekmē rīcībā esošos ienākumus. Tāpēc augstāka IIN likme samazina tēriņiem pieejamos līdzekļus, un tas arī atspoguļosies mazākā patēriņā un ekonomiskajā izaugsmē.

3. attēls. Algas nodokļu (IIN) palielināšanas ietekme uz izaugsmi


3) Nodokļi, ko maksā darba devējs (jeb uzņēmums), ietekmē uzņēmuma izdevumus. Augstāka darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likme vai uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likme palielina uzņēmuma izdevumus, bet tas mazina uzņēmuma peļņu un tādējādi arī pieejamos līdzekļus investīcijām. Protams, uzņēmumi var censties saglabāt peļņu iepriekšējā līmenī, ceļot savas produkcijas cenu, bet tas savukārt negatīvi ietekmēs to iespējas pārdot preces ārvalstīs (eksportu) un iekšzemē (patēriņu).

4. attēls. Uzņēmumu nodokļu paaugstināšanas ietekme uz izaugsmi



Tādējādi pozitīvo ietekmi, ko tautsaimniecībai sniedz lielāki valsts budžeta izdevumi, vienmēr vismaz daļēji atsver augstāku nodokļu negatīvā ietekme. 
 
5. attēls. Valsts izdevumu un nodokļu palielināšanas ietekme uz izaugsmi



Būtiski, ka tad, kad valdības izdevumu un ienākumu pārmaiņas tiek veiktas, lai mainītu tautsaimniecībā notiekošo (atbilstoši nepieciešamībai palielinātu vai samazinātu izaugsmi), nodokļu pārmaiņām ir mazāka ietekme nekā valdības izdevumiem, jo, pieaugot vai samazinoties valsts iedzīvotāju ienākumiem, viņi var izvēlēties nevis samazināt savus izdevumus (patēriņu), bet tērēt uzkrājumus. Savukārt, krīzes laikā samazinot IIN, iedzīvotāji drīzāk palielinās uzkrājumus, nevis izdevumus.
Vai tomēr nevar būt tāda situācija, kad šķietami bezjēdzīgā naudas pārlikšana no vienas sabiedrības kabatas otrā ar nodokļu sistēmas starpniecību rada guvumu visai sabiedrībai kopumā?
 
Nodokļu likmju palielināšana varētu būt pamatota, ja ir krīze vai papildu ieņēmumi tiek izmantoti mērķiem, kas stiprina ilgtermiņa izaugsmi. Parasti kā šādu izdevumu piemēri tiek minētas valsts investīcijas, piemēram, ceļu infrastruktūrā. Arī, ja krīzē darbinieks zaudē darbu, neatgūst to vairākus nākamos gadus un attiecīgi zaudē kvalifikāciju, tas ir zaudējums visai sabiedrībai, jo viņš vairs nespēj saražot tik daudz pat brīdī, kad krīze beidzas. Sabiedrība neatgriezeniski zaudē šā cilvēka spējas. Šajā gadījumā var būt lietderīgi no nodokļiem nodrošināt līdzekļus, lai darbinieks nezaudētu darbu. Ar tādu mērķi 2020. gada Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes laikā tika maksāti "dīkstāves pabalsti" – valsts atbalstīja to, lai darbvietas saglabātu tajā brīdī nestrādājoši darbinieki, jo, ja viņus atlaistu, grūtāk būtu atjaunot uzņēmumu darbību pēc krīzes beigām.

 
Turpretī, papildu ieņēmumus iztērējot, piemēram, uz svētku uguņošanu, visticamāk, īstermiņā ietekme uz ekonomisko izaugsmi būs pozitīva, bet ilgtermiņā – mazāk pozitīva salīdzinājumā ar budžeta līdzekļu izmantošanu investīcijām.
 
Vēl jāņem vērā, ka krīzes laikā notiek negatīvas patērētāju un uzņēmumu noskaņojuma pārmaiņas, kas vēl vairāk samazina kopējo pieprasījumu. Empīriski pierādīts, ka nodokļu sloga palielinājuma radītais ekonomiskās aktivitātes sarukums ir mazāks nekā līdzvērtīga valdības izdevumu palielinājuma radītais ekonomiskās aktivitātes pieaugums. Attiecīgi, pat ja budžeta bilance nemainās, vienādi palielinot kā nodokļus, tā valdības izdevumus, kopējais pieprasījums pieaugs. Tiesa gan, nepieciešams nodrošināt, ka izdevumu palielinājums tiek izmantots veidā, kas palielina ilgtermiņa izaugsmi.