Kāpēc ar parāda palīdzību nevar panākt to, ka Latvija ir bagātākā valsts pasaulē?

Fiskālās stimulēšanas ierobežojums: parāds

Materiāls tev palīdzēs:

kādas ir pārmērīga valsts parāda sekas;
kā jāaizņemas, lai valsts parāda negatīvās sekas atsvērtu lielāki pozitīvie guvumi.

Ilgstoši dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, valstij uzkrājas parāds. Gluži tāpat kā mājsaimniecībām, arī valstij par aizņēmumu jāveic procentu maksājumi. Tāpēc katru gadu noteikta summa no valsts budžeta izdevumiem tiek veltīta procentu maksājumiem. Jo lielāks ir valsts parāds, jo lielāki ir izdevumi procentu maksājumiem, un tas pēc būtības nozīmē atteikšanos no citu vajadzību apmierināšanas. Latvijas valdība katru gadu procentu maksājumos samaksā aptuveni 250–300 milj. eiro jeb aptuveni 125–150 eiro uz iedzīvotāju. Procentu maksājumu summa ir pielīdzināma aptuveni trešdaļai no valsts finansējuma veselības aprūpei.
 
Turklāt lielam valsts parādam ir vēl kāda negatīva blakne – lielākas aizņemšanās izmaksas jeb procentu likme. Proti, parādam pieaugot, palielinās arī varbūtība, ka valdība to nespēs atmaksāt pilnā apjomā. Tāpēc aizdevēji prasa kompensāciju par augstāku risku lielāku procentu maksājumu veidā.
 
Lielākas valsts parāda procentu likmes paaugstina procentu likmi arī citiem aizņēmējiem valstī, t.sk. potenciālajiem kapitālieguldījumiem tautsaimniecībā. Tāpēc samazinās investoru vēlme veikt investīcijas, bet tas savukārt samazina ekonomisko aktivitāti, kā arī negatīvi ietekmē potenciālo izaugsmi.

 
Galu galā, ja valsts parāds ir ļoti liels, var gadīties, ka neviens vairs nevēlas aizdot par jebkādu procentu likmi un tad iestājas valsts bankrots, valstij nespējot refinansēt savas parādsaistības. Valsts bankrota sekas ir būtiski zemāka izaugsme daudzus gadus pēc šā notikuma.
 
1. attēls. Valsts parāda palielināšanās sekas
 

 
Ideālā gadījumā, ja valdība aizņemas, tad tādu izdevumu (investīciju) finansēšanai, kuri ilgtermiņā IKP palielinās tiktāl, ka no radušās nodokļu ieņēmumu pieauguma varēs samaksāt aizdevuma procentus ar uzviju, pakāpeniski atdodot aizdevuma pamatsummu.
 

 
Ciklisko "amerikāņu kalniņu" mazināšana nav vienīgais pamats aktīvas fiskālās politikas īstenošanai. Valsts budžeta izdevumiem var būt arī ietekme uz ilgtermiņa jeb potenciālo izaugsmi. Valsts, uzturot kvalitatīvu infrastruktūru (autoceļi, tilti, elektrības un interneta pieejamība utt.), nodrošina labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbībai, tādējādi ilgtermiņā stiprinot izaugsmi. Turpretī izdevumi, kas dod vien īstermiņa labumu, piemēram, svētku uguņošana, ilgtermiņa izaugsmi neveicina.


Kāpēc valstis neaizņemas un neiegulda bezgalīgi šajos izaugsmi veicinošajos projektos? Salīdzinājumā ar ciklisku krīžu gadījumiem, ieguldot ilgtermiņa projektos, grūtāk ir noteikt iespējamo ietekmi. Diemžēl nav tikai pozitīvu vai tikai negatīvu izdevumu veidu, jo katrs no tiem vienā situācijā var būt ar pozitīvu ietekmi, bet citā – ar negatīvu. Arī autoceļi vienā situācijā var paaugstināt izaugsmes potenciālu, bet citā drīzāk to kavēt: ja autoceļi ir uzcelti virzienos, kur tie nevienam nav vajadzīgi, tiem ir drīzāk negatīva ietekme uz labklājību, jo sabiedrībai tāpat jāmaksā par to uzturēšanu.
 
Jāņem vērā, ka valsts vienmēr pārvaldīs resursus neefektīvāk par privāto sektoru (tas neatceļ nepieciešamību valstij iejaukties tautsaimniecībā tirgus nepilnību gadījumos, piemēram, kad pastāv negatīvi vai pozitīvi ārējie efekti, turklāt šādos tirgos bieži iejaucas ar nodokļiem vai subsīdijām, tādējādi ietekmējot valsts budžetu). Bieži vien valdībai var pat nākties saskaņot divus pretrunīgus mērķus, piemēram, 2019. gadā tika pazeminātas akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dzērieniem, lai novērstu alkohola pieprasījuma samazināšanos pierobežā (jo, Igaunijai mazinot akcīzes nodokļa likmi, samazinātos "alkotūrisms" Latvijas pierobežā un akcīzes nodokļa ieņēmumi budžetā). Nav iespējams neapšaubāmi noteikt, kurš efekts bija lielāks – iespējas finansēt valdības izdevumus (kuriem ir pozitīva ietekme uz sabiedrību) vai saslimšanas ar alkoholismu izplatības pieaugums (negatīva ietekme uz sabiedrību).
 
Turklāt katrā konkrētā laika brīdī ir dabiskas robežas produktīviem ieguldījumiem. Piemēram, vai būtu jēga šodien Latvijā ieguldīt aviolaineru būvniecībā? Diez vai, jo šādas nozares ir ļoti atkarīgas no ilgstoši uzkrātām zināšanām, kuru Latvijā nav. Līdzīgi pilnas nodarbinātības apstākļos nav jēgas īstenot lielu skaitu jaunu grandiozu būvniecības projektu, jo, trūkstot darbaspēkam, tas radītu tikai darba ražīgumam neatbilstošu algu kāpumu un inflāciju. T.i., valsts atduras pret kapacitātes (zināšanu, darbaspēka) ierobežojumiem, kurus pārvarēt var tikai ar laiku. Šādās situācijās rezultāts ir izšķiesti naudas līdzekļi vai nu tiešā veidā, vai inflācijas dēļ, kad atsevišķos sektoros vai visā tautsaimniecībā veidojas neadekvāti augstas resursu cenas. Turklāt, kāpēc lai valsts labāk par privāto sektoru zinātu, kur jāinvestē?
 
2. attēlā apkopots šajā tēmā apgūtais par to, kad fiskālā politika var palielināt labklājību un kad ne.
 
2. attēls. Fiskālās politikas ietekme uz labklājību