Kādu labumu gūst augstskolas, ja valdība palielina izdevumus to vajadzībām?

Valsts loma ilgtermiņa izaugsmes nodrošināšanā

Materiāls  tev palīdzēs:

spēt identificēt un analizēt politikas instrumentus, ar kādiem valsts var ietekmēt ilgtermiņa izaugsmi un iedzīvotāju labklājību un mazināt nevienlīdzību.

Latvijā ir dzirdēts viedoklis, ka, lai uzlabotu labklājību, valdībai būtu nepieciešams paaugstināt pabalstus un samazināt nodokļus. Taču jānodala valdības īstermiņa politikas no ilgtermiņa izaugsmi veicinošiem pasākumiem.
 
Iedzīvotāju labklājības līmeņa nepārtrauktu paaugstināšanos regulāri pārtrauc augsta bezdarba līmeņa un lēnas izaugsmes periodi. Īstermiņa ekonomiskās izaugsmes tempa svārstību (ciklisko svārstību) mazināšanai valsts rīcībā ir divi instrumenti – fiskālā politika un monetārā politika. Šīs tēmas aplūkotas iepriekšējās nodalās "Kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums", "Fiskālā politika" un "Monetārā politika". Izmantojot attiecīgajam ekonomiskās attīstības ciklam atbilstošu fiskālo un monetāro politiku, tās ilgtermiņa potenciālā IKP izaugsme atjaunojas ātrāk un ir mazākas lielu ekonomisko svārstību negatīvās sekas (salīdzinājumā ar situāciju, ja valsts šādu politiku nepiemērotu). Ciklu regulēšanai izmantotās politikas veicina arī ekonomiskās vides prognozējamību, kas ir labvēlīga ilgtermiņa izaugsmei.
 
Jau aplūkojām potenciālo IKP ietekmējošos faktorus – darbaspēka un kapitāla pieejamību un kopējās faktoru produktivitātes pieaugumu. Viena faktora labvēlīgas pārmaiņas izraisa kopējā piedāvājuma (un tādējādi potenciālā IKP) pieaugumu. Tātad potenciālais IKP palielinās, ja pieaug kopējais piedāvājums. To aplūkojām ražošanas iespēju robežas modeļa ietvaros, kur potenciālā IKP palielināšanos raksturo līknes pavirzīšanās pa labi, kā arī kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma modeļa ietvaros, kur potenciālā IKP palielināšanos raksturo ilgtermiņa kopējā piedāvājuma (LRAS) līknes pārvietošanās pa labi.

Valdība var palielināt potenciālo IKP gan netiešā veidā, nodrošinot ekonomisko un politisko stabilitāti, ekonomisko brīvību un ekonomiskās vides prognozējamību, piemēram, zemu inflāciju, kas veicina kapitāla un darbaspēka pieejamību valstī, gan tiešā veidā, izmantojot t.s. piedāvājuma puses politikas.
 
Valdības rīcībā esošā piedāvājuma puses politika ir gan regulējuma maiņa, gan iespēja mainīt līdzekļu izlietojumu (virzienu un pieeju tam, kā līdzekļi tiek pārdalīti).

Lai palielinātu ilgtermiņa izaugsmi, valdība var mērķtiecīgi virzīt līdzekļus, piemēram:

• ieguldot cilvēkkapitāla attīstībā – uzlabojot izglītības un veselības aprūpes sistēmu un veicot ieguldījumus pētniecībā. Tātad valdības izdevumu palielināšana augstskolām, ja līdzekļi tiek efektīvi izlietoti, palielina nākotnē pieejamā darbaspēka kvalitāti un tādējādi – ilgtermiņa izaugsmi;
• fiziskajā kapitālā – sabiedriskās infrastruktūras (piemēram, dzelzceļš, ceļi, lidostas) celtniecībā un atjaunošanā;
• veicinot augstu tehnoloģiju produktu izstrādi, piemēram, valdības iepirkumos paredzot tehnoloģisko sasniegumu izmantošanu;
• ieguldot līdzekļus efektīvākā institūciju darbībā (efektīva nodokļu administrēšana un konsultēšana, efektīva dokumentu aprite uzņēmējdarbības uzsākšanai, būvatļauju saņemšanai u.tml.);
• mainot izdevumu sadales politiku: piemēram, tā vietā, lai maksātu bezdarba pabalstus lielam iedzīvotāju skaitam, valdība var risināt iedzīvotāju reģionālās mobilitātes problēmu, veidojot atbilstošu mājokļu politiku, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju iespēju iesaistīties darba tirgū reģionos, kur ekonomiskā aktivitāte ir augstāka.

 
Vienlaikus jāatzīmē, ka ne vienmēr šie līdzekļi jāiegulda valstij. Piemēram, augstākās izglītības sistēma ASV lielā mērā tiek finansēta privāti un ir viena no labākajām pasaulē. Vai izglītības sistēma jāfinansē valstij – tā lielā mērā ir sabiedrības izšķiršanās. Latvijā un daudzās citās pasaules valstīs tiek uzskatīts (un samērā pamatoti), ka nebūtu tik daudz privāto līdzekļu, lai nodrošinātu pietiekami plaši pieejamu un kvalitatīvu augstākās izglītības sistēmu (vairāk par to sk. tēmā "Valsts nepieciešamība").
 
Vēl viens valdības darbības virziens, kas var ietekmēt potenciālo IKP, ir regulējuma politika, ar kuras palīdzību var ietekmēt dažādu jomu virzību. Piemēram:

• valdība var vienkāršot, padarīt saprotamāku uzņēmējdarbības vidi un retāk grozīt to regulējošos normatīvos aktus, t.sk. noteikumus uzņēmējdarbības uzsākšanai;
• papildus rūpēm par iekšzemes uzņēmējdarbības vides stabilitāti (cenu līmenis, nodokļu politika, atsevišķu jomu pārliekas regulēšanas novēršana u.c.) valdība attīsta sadarbību ar citām valstīm un rūpējas par attiecībām ar tām (t.sk. politiskajām attiecībām, tirdzniecības politiku), tā nodrošinot plašākas eksporta un investīciju iespējas uzņēmējiem;
• privātās investīcijas var tikt veicinātas, valdībai atbalstot līdzekļu uzkrāšanu. Iedzīvotāji labprātāk uzkrāj līdzekļus, nevis tos tūlīt iztērē, ja saskata labuma gūšanas iespējas uzkrājot (piemēram, nodokļu atvieglojumi par ieguldījumiem uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā); 
• valdība var mainīt regulējumu darba tirgū, piemēram, samazināt bezdarba pabalsta izmaksas laiku, bet nodrošināt iespēju bezdarbniekiem piedalīties brīvprātīgajā darbā, vienlaikus ļaujot veidot un uzturēt kontaktus, attīstīt prasmes un tādējādi ātrāk atgriezties darba tirgū;
• nevienlīdzības mazināšanai valdība īsteno labklājības politiku. Viens no populārākajiem nevienlīdzības mazināšanas veidiem ir progresīva nodokļu sistēma, kas paredz augstāku nodokļu likmi lielāku ienākumu saņēmējiem un zemāku nodokļu likmi zemāku ienākumu saņēmējiem;
• valdība var īstenot politiku, kas uzliek par pienākumu atbildīgi izturēties pret vidi un dabas resursiem (depozītu sistēmas, noteikumi par plastmasas neizmantošanu konkrētās jomās u.tml.). 

 
Parlamentārā republikā (piemēram, Latvijā) valdība veic tai deleģētās funkcijas. Savukārt vietējām pašvaldībām ir liela nozīme savu kopienu ekonomiskajā attīstībā.

Papildu materiāls