Vai naftas ieguves valstis dzīvo izšķērdīgi?

Ekonomiskās izaugsmes faktori

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, ka tautsaimniecības attīstība ilgtermiņā atkarīga no darba ražīguma pieauguma, kura atšķirības dažādās valstīs nosaka atšķirīgs investīciju līmenis fiziskajā kapitālā, cilvēkkapitālā un pētniecībā;
 
saprast, ka, lai gan investīcijas kapitālā var uzlabot darba ražīgumu un labklājību nākotnē, tās mazina aktuālo patēriņu un ietver riskus.

Jau 7.–9. klasē noskaidrojām, ka IKP ir valsts teritorijā saražoto galaproduktu vērtība naudas izteiksmē noteiktā periodā, piemēram, ceturksnī vai gadā. Taču ekonomisti analizē ne tikai to, kas tiek saražots tautsaimniecībā, bet arī to, ko valsts spēj saražot. Maksimāli iespējamo galaproduktu daudzumu, ko var saražot tautsaimniecībā, pilnīgi, bet sabalansēti izmantojot tās ierobežotos ražošanas resursus, sauc par potenciālo IKP (teorijā – arī par potenciālo izlaidi). Pretēji IKP, kas atspoguļo tautsaimniecībā notiekošos procesus un kuru var aprēķināt, potenciālais IKP nav tieši aprēķināms.

IKP parasti atšķiras no potenciālā IKP. Tautsaimniecībā notiek cikliskas svārstības, piemēram, straujas augšupejas fāzē – buma laikā – IKP atrodas virs potenciālā IKP. Potenciālā IKP novērtējumsA palīdz saprast, vai reālais IKP ir virs vai zem potenciālā IKP izaugsmes, un politikas veidotāji var piemērot atbilstošus politikas instrumentus (sk. sadaļu "Kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums").

1. attēls. Potenciālais un Reālais IKPTātad īstermiņā potenciālais IKP ir enkurs, kas caur ekonomiskās attīstības cikliem atgriež izaugsmi tuvu pie maksimāli iespējamās. Ilgtermiņā potenciālais IKP var palielināties, bet var arī samazināties.

Potenciālo IKP ietekmē šādi faktori:

1. darbaspēka pieejamība, kuru īstermiņā var ietekmēt, piemēram, ar migrācijas politiku, mainot pensijas vecumu vai darbaspēka iesaistes darba tirgū politiku, bet ilgtermiņā – ar dzimstības politiku; 
2. kapitāla (investīciju) pieejamība, kuru var nodrošināt investīcijām labvēlīga vide un ieguldījumi infrastruktūrā; 
3. ilgtermiņā visbūtiskākais faktors ir darba ražīgums, t.i., darbaspēka un kapitāla ražīgums, ko ekonomisti sauc par kopējo faktoru produktivitāti (total factor productivity; TFP). To nodrošina gan darbaspēka kvalitāte (izglītība, prasmes un veselība), gan jaunu tehnoloģiju ieviešana (jaunas un uzlabotas ražošanas iekārtas un IT risinājumu izmantošana dažādos ražošanas procesos). Šā faktora pilnveidi veicina ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un attīstībā.

Izšķir ekstensīvu un intensīvu ekonomisko izaugsmi. Ekstensīva ekonomiskā izaugsme balstīta uz darbaspēka, kapitāla un zemes resursu kvantitatīvu pieaugumu. Piemēram, IKP kāpums, ko izraisa tikai iedzīvotāju skaita vai teritorijas pieaugums, ir ekstensīva izaugsme. Intensīvu ekonomisko izaugsmi nosaka produktivitātes pieaugums, t.i., darbaspēka efektivitātes palielināšanās un kapitāla un citu ražošanas līdzekļu efektīvāka izmantošana, jo tiek uzlabotas prasmes un tehnoloģijas.



Potenciālā IKP palielināšanos var aplūkot, izmantojot teorētisko ražošanas iespēju robežas modeli. Palielinot darbaspēka vai kapitāla pieejamību vai darba ražīgumu, potenciālais IKP palielināsies. To apzīmē ar līknes pārbīdi pa labi (sk. 2. att.). Potenciālo IKP var aplūkot arī pieprasījuma un piedāvājuma modeļa ietvarā (detalizētāk sk. sadaļā "Kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums"), kur potenciālā IKP palielināšanās attēlota kā ilgtermiņa kopējā piedāvājuma (Long Run Aggregate Supply; LRAS) līknes pavirzīšanās pa labi (sk. 3. att.).
Vienlaikus potenciālā IKP palielināšanās iespēju nosaka sabiedrības resursu izvietošanas izvēle (resourse allocation). To, kā šodienas izvēle par labu ieguldījumiem patēriņa preču vai kapitāpreču ražošanā (kas tiks izmantotas investīcijām) var ietekmēt valsts potenciālo IKP nākotnē, vienkāršoti varam aplūkot teorētiskajā ražošanas iespēju robežas modelī ar patēriņa precēm un kapitālprecēm (sk. 4. att.).

4. attēlsPatēriņa preces nav ražošanas faktors, un tās pēc ražošanas patērē. Patēriņa preces iedala īslaicīgi lietojamās precēs (maize, autobusa biļete, piens, dzeramais ūdens) un ilglietojuma precēs (automobilis, ledusskapis, televizors, veļas mazgājamā mašīna). Kapitālpreces netiek patērētas, tās ir resurss (investīcijas), kas tiek izmantots nākotnē preču ražošanai.


Atceries, ko par šo tēmu mācījies jau 7.–9. klasē!

Tātad sabiedrībai jāizdara izvēle starp ieguldījumiem patēriņa preču vai kapitālpreču ražošanā. Piemēram, 4. attēlā, izvēloties ražošanu A punktā (sabiedrība izvēlas ražot vairāk kapitālpreču, samazinot šodienas patēriņu). Saražotās kapitālpreces ļaus ilgākā laikā palielināt ražošanu, ko atspoguļo ražošanas iespēju līknes nobīde pa labi. Ja sabiedrība būtu izvēlējusies šodien vairāk ražot patēriņa preces (punkts B), tad kapitālpreču tiktu ražots mazāk un potenciālais IKP pieaugtu mazāk.
Atceroties iepriekšējās klasēs apgūto, var grafiskajā attēlā aplūkot katras izvēles alternatīvās izmaksas. Ja sabiedrība ar tai pieejamajiem resursiem izvēlas šodien ieguldīt vairāk resursu patēriņa preču ražošanā, šā lēmuma alternatīvās izmaksas ir mazāk kapitālpreču (K2 – K1). Taču, ja sabiedrība vēlas augt straujāk ilgtermiņā, šodien jāizdara izvēle par labu kapitālpreču ražošanas palielināšanai (investīcijām). Šādas izvēles alternatīvās izmaksas pašlaik ir mazāk patēriņa preču (C1 – C2).
 
Tātad sabiedrībai palielinot ieguldījumus kapitālpreču ražošanā (ražošanas faktors), pārmaiņas nav redzamas pašlaik, bet tās būs jūtamas nākotnē pēc jaunā kapitāla iesaistīšanas ražošanā. Šodienas investīcijas nodrošinās lielāku potenciālo IKP nākotnē, taču tas tiks sasniegts, ierobežojot šodienas patēriņu.
 
Tomēr jāatceras, ka kapitālprecēm jābūt produktīvi ieguldītām – ar to palīdzību kaut kas jāražo. Dažkārt, piemēram, tiek nopirkta kāda iekārta, kura izrādās nevajadzīga un netiek izmantota ražošanā, vai arī uzbūvēta ražotnes ēka stāv tukša.

Tomēr potenciālais IKP var arī samazināties, kā liecina ražošanas iespēju līknes pārbīde pa kreisi 5. attēlā vai ilgtermiņa kopējā piedāvājuma līknes pavirzīšanās pa kreisi 6. attēlā. To var izraisīt nelabvēlīgi faktori, piemēram, dabas katastrofas, kas samazina kādu dabas resursu pieejamību, vai cilvēka darbības un valsts politikas virzieni. Potenciālo IKP mazina dabas resursu neilgtspējīga un videi nedraudzīga izmantošana, valsts politiku nevirzīšana uz rūpēm par cilvēkkapitālu, piemēram, vāja veselības aprūpe, kas neļauj uzlabot iedzīvotāju veselību un spēju strādāt, vai vāja ekonomiskā attīstība, kas pastiprina iedzīvotāju vēlēšanos emigrēt no valsts, kā arī uzņēmējdarbībai nepievilcīga vide, kas neveicina investīciju piesaisti. Potenciālais IKP samazinās arī ļoti ilgstošu recesiju laikā, jo mazinās investīcijas un cilvēki, ilgstoši nestrādājot, zaudē prasmes. Mazinās arī iespējas ieguldīt zinātnē. Potenciālo IKP var ierobežot arī kapitāla neatjaunošana. Kapitāla izmantošana var ilgt vairākus gadus, tomēr galu galā tas nolietojas un jāmaina. Ja tas netiek darīts, kapitāla pieejamība samazinās.Papildu materiāls 

Investīcijas ir ienākumu daļa, kuru nepatērē, bet iegulda kapitālā ražošanas atjaunošanai, paplašināšanai vai modernizēšanai. Attīstītajās valstīs un attīstības valstīs ir atšķirīgi investīciju līmeņi. Attīstības valstīs zemi ienākumi uz vienu iedzīvotāju neļauj uzkrāt un veikt ieguldījumus. Ja tautsaimniecība attīstās pārāk lēni, veidojas nabadzības apburtais loks: mazi ienākumi – mazi ietaupījumi – mazas investīcijas – zems darba ražīgums.




Lai izkļūtu no nabadzības apburtā loka, jāiejaucas valdībai, investējot cilvēkkapitālā (izglītībā, veselībā), fiziskajā kapitālā (infrastuktūrā) vai attīstot efektīvu institucionālo vidi (t.i., piemēram, saprotamu tiesu sistēmu, skaidras īpašumtiesības, kredītiestāžu sektoru, kas nodrošina noguldītāju un aizņēmēju tiesības, korupcijas mazināšanu utt.). Taču bieži arī valsts kopumā ir tik nabadzīga, ka tai nav līdzekļu šo investīciju veikšanai (jo ļoti zems ienākumu līmenis tautsaimniecībā nenodrošina valsts budžeta ieņēmumus, bieži nav attīstīta nodokļu sistēma un nodokļu maksāšanas kultūra). Lai izkļūtu no nabadzības apburtā loka, attīstītās valstis sniedz palīdzību. Ārvalstu palīdzībai, ko saņem nabadzīgās valstis, var būt politiski un stratēģiski motīvi nostiprināt ietekmi reģionā, kā arī ekonomiski motīvi, paredzot noieta tirgu paplašināšanos, vai humāni motīvi, kas vērsti uz kādas problēmas, piemēram, bērnu mirstības vai bada, atrisināšanu.

 
Vai naftas ieguves valstis dzīvo izšķērdīgi, un vai dabas resursi automātiski nozīmē lielākus ienākumus? Valstis, kurās ir bagātīgi dabas resursu krājumi, – dabas resursu ieguves valstis – var ilgstoši uzturēt ienākumu pieaugumu, pārdodot resursus, piemēram, naftu vai dārgmetālus, citām valstīm. Pasaulē kopumā lielākais IKP uz vienu iedzīvotāju raksturīgs vairākām valstīm, kas būtisku daļu ienākumu gūst no energoresursu tirdzniecības (piemēram, Katara, Makao, Bruneja, Norvēģija, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE), Bahreina; sk.: "World Economic Outlook – GDP per capita"). Bet, piemēram, AAE visi emirāti nav nozīmīgas naftas ieguves vietas, un Dubaija, kas pašlaik ir reģiona nozīmīgākais tirdzniecības, finanšu un transporta centrs, savas izaugsmes pamatu veidoja, ilgstoši ieguldot infrastruktūrā un attīstot uzņēmējdarbības vidi.

 Noskaties video angļu valodā, kā Dubaja kļuva bagāta!

Turklāt daļa resursu dabā vairs neatjaunojas, tāpēc uz šāda pamata ienākumu pieaugumu vienmēr balstīt nevarēs un būs jārod cits pieejamo resursu, tsk. cilvēkresursu, izmantošanas veids labklājības uzturēšanai un palielināšanai. Vienlaikus dabas resursi automātiski nenozīmē lielus ienākumus, tos nodrošina valsts īstenotā politika. Piemēram, resursiem bagātās valstis Krievija un Nigērija nav spējušas nodrošināt savu iedzīvotāju augstu materiālo labklājību. Aprakstītā modeļa kontekstā tas nozīmē, ka valstis no dabas resursiem iegūtos līdzekļus nav spējušas izmantot tā, lai palielinātu potenciālo IKP (pavirzītu valsts ražošanas iespēju līkni pa labi). Nav viegli atrast lielu ienākumu produktīvu lietojumu vienas valsts ietvaros, tāpēc pastāv iespēja, ka īstermiņā iegūtie līdzekļi vairāk tiks izmantoti patēriņam un noteiks ciklisku augšupeju, nevis potenciāla pieaugumu.

Tāpēc, lai stabilizētu dzīves līmeņa nodrošināšanas iespējas ilgtermiņā, atsevišķas, t.sk. dabas resursu ieguves, valstis veido īpašus rezerves fondus, uzkrājot līdzekļus, kurus iegūst, pārdodot resursus. Piemēram, Norvēģija no naftas ieguves ienākumiem veido rezerves fondus. Tas nepieciešams, lai izaugsme nebūtu īslaicīga.

Papildu materiāls 
Cits piemērs ir Šveice, kura nebūt nav resursu eksportētāja, taču tā veikusi būtiskas investīcijas pētniecībā un attīstībā, tādējādi šajā valstī atrodami, piemēram, daudzi pasaulē zināmi farmācijas un augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kā arī tā darbojas kā nozīmīgs finanšu pakalpojumu centrs. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Šveices izdevumiem pētniecībai un attīstībai ir tendence palielināties. 2016. gadā šie izdevumi sasniedza gandrīz 3,4% no IKP, un tie ilgstoši pārsniedz līmeni, kāds šim mērķim tiek atvēlēts vidēji OECD grupā (2,1–2,4% no IKP kopš 2000. gada; Latvijā – vidēji aptuveni 0.5% no IKP). Šveice atradusi savu nišu t.s. neelastīga pieprasījuma grupā – valstī darbojas desmitiem farmācijas uzņēmumu. Attīstot biotehnoloģijas un ieguldot pētniecībā, aug darba ražīgums. Tālāk attīstība notiek "pa spirāli" – lielāki ienākumi sniedz plašākas iespējas uzkrāt, uzkrājumus var investēt un nodrošināt attīstību ilgtermiņā.
 
Tātad ieguldījumi (investīcijas) gan fiziskajā kapitālā, gan cilvēkkapitālā liek atteikties no tūlītēja patēriņa, un dažkārt nepieciešama līdzekļu uzkrāšana (un atteikšanās no tūlītēja patēriņa ilgāku laiku); investīcijas iekļauj riskus un negarantē panākumus, taču bez tām nav iespējama izaugsme un attīstība ilgākā periodā.