Kāpēc Rīgā paplašināja tirdzniecības parku "Alfa"?

Ražošanas resursu, preču, pakalpojumu un naudas maksājumu riņķveida jeb ekonomisko plūsmu modelis

Materiāls tev palīdzēs:

pārliecināties, ka valsts kopējie ienākumi (IKP) veidojas, savstarpēji mijiedarbojoties mājsaimniecību, uzņēmumu, valsts sektora un citu tautsaimniecības dalībnieku lēmumiem par ražošanu, patēriņu un investīcijām;

izprast, ka ekonomiskās vides stabilitāte un prognozējamība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka šo lēmumu efektivitāti.

Jebkurā saimniekošanas modelī tautsaimniecības dalībnieki atrodas nepārtrauktā savstarpējā mijiedarbībā. Šo mijiedarbību – preču un pakalpojumu un līdzekļu plūsmu virzienu – shematiski var attēlot ar ražošanas resursu, preču, pakalpojumu un naudas riņķveida plūsmu modeli jeb t.s. ekonomisko plūsmu modeli (circular flow). Ievēro, ka ekonomiskā modelī nauda virzās vienā virzienā, bet ražošanas faktori, preces un pakalpojumi – pretējā virzienā!


Vienkāršots ekonomisko plūsmu modelis

Vienkāršotajā (tas neiekļauj valdību un ārvalstis) ekonomisko plūsmu modelī, kurā pastāvētu tikai mājsaimniecības un uzņēmumi (sk. modeli), mājsaimniecības piedāvā uzņēmumiem ražošanas resursus (1. un 3. plūsma modelī), pretī saņemot no uzņēmumiem ienākumus, piemēram, algu, renti, dividendes (4. un 2. plūsma), savukārt uzņēmumi piedāvā mājsaimniecībām nepieciešamās patēriņa preces un pakalpojumus (5. un 7. plūsma), par to pretī saņemot samaksu (8. un 6. plūsma). Līdz ar to iekšējais plūsmu loks (1., 3., 5., 7.) parāda ražošanas resursu, preču un pakalpojumu plūsmu, savukārt ārējais plūsmu loks (2., 4., 6., 8.) parāda naudas plūsmu jeb samaksu par ražošanas resursiem, precēm un pakalpojumiem. Mūsdienās uzņēmumi tirgojas arī savā starpā, nodrošinot cits citu ar ražošanas iekārtām un izejmateriāliem, starppatēriņa precēm, kā arī dažādiem ārpakalpojumiem – piemēram, grāmatvedības pakalpojumiem.
 
Ieviesīsim modelī papildu iesaistītos sektorus, padarot to pietuvinātāku reālās dzīves apstākļiem.
 
Valdība iekasē nodokļus no mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kas izpaužas kā naudas aizplūde no tautsaimniecības. Šī nauda atgriežas tautsaimniecībā kā valdības izdevumi ieplūdes veidā. Valdības sektors pretī sniedz savus pakalpojumus, piemēram, nodrošinot mājsaimniecības ar sociālajiem transfertiem (pensijām, pabalstiem u.tml.), kā arī visu sabiedrību ar sabiedriskajām precēm un pakalpojumiem (piemēram, valsts drošība, valsts autoceļu pieejamība, skolas u.c.). Valdība savu funkciju veikšanai iepērk no mājsaimniecībām ražošanas resursus, bet pērk preces un pakalpojumus no uzņēmumu sektora, veicot samaksu.
 
Ārvalstis jeb pārējā pasaule modelī atspoguļo globālo tirgu ienākšanu valsts tautsaimniecībā. Mūsdienās daļa ražošanas resursi tiek importēti no ārvalstīm, tāpēc nauda importa izdevumu veidā atstāj tautsaimniecību kā aizplūde. Tomēr vienlaikus arī valsts rezidenti saņem naudas ienākumus par savu resursu pārdošanu ārvalstu ražotājiem (eksports), un nauda ieplūdes veidā atgriežas tautsaimniecībā. Mūsdienās lielākā daļa tautsaimniecību ir atvērtas, t.i., to uzņēmumi tirgojas ar citu valstu uzņēmumiem, lai nodrošinātu sevi ar nepieciešamajām izejvielām un tehnoloģijām ražošanai, kā arī lai pārdotu produkciju un pelnītu. Tas ir īpaši aktuāli mazām tautsaimniecībām ar ierobežotiem resursiem un nelielu iekšējo tirgu (arī Latvijai). Lai ražotu efektīvi, uzņēmumiem iekārtas jānoslogo pilnībā un nereti konkrētā prece jāražo lielākā apjomā, nekā patērētāji iekšzemē spēj patērēt. Mazākās tautsaimniecībās, t.sk. Latvijā, raksturīga augstāka atvērtības pakāpe, t.i., importa un eksporta (jeb no citām valstīm saņemto preču un pakalpojumu un citām valstīm pārdoto preču un pakalpojumu) apgrozījuma vērtība var ievērojami pārsniegt šajā tautsaimniecībā radīto pievienoto vērtību.
 
Finanšu sektors. Lai gan finanšu sektorā arī darbojas uzņēmumi, tomēr tas izdalīts atsevišķi, jo atspoguļo uzkrājumu un vietējo investīciju plūsmu. Mājsaimniecības un uzņēmumi daļu savu ienākumu uzkrāj, tādējādi samazinot izdevumus. Uzkrājumi nonāk finanšu sektorā (bankās) un veido aizplūdi. Šos naudas uzkrājumus tālāk iespējams izmantot kredītu izsniegšanai, kurus uzņēmumi iegulda investīcijās, piemēram, iegādājoties kapitālpreces vai nekustamo īpašumu (piemēram, zemi), lai paplašinātu vai pilnveidotu ražošanu. Tādējādi šī nauda atgriežas tautsaimniecībā ieplūdes veidā.
 
Shematiski visu sektoru iekļaušanu var attēlot šādi:

Izvērsts ekonomisko plūsmu modelis

Jāatzīmē, ka modelis ir vienkāršots naudas līdzekļu, preču, pakalpojumu un ražošanas resursu aprites attēlojums tautsaimniecībā. Piemēram, mājsaimniecības nodrošina ar darbaspēku arī valdības sektoru (jāatceras, ka valdība ir sabiedrības vēlēti pārstāvji un valsts un pašvaldību iestādēs strādā šīs pašas sabiedrības daļa). Šeit var noskatīties filmiņu par ekonomisko plūsmu modeli.
 
Katra sektora tautsaimniecības dalībnieku lēmumi ietekmēs citu sektoru attīstību. Piemēram, saasinoties politiskajai nestabilitātei ārējā tirgū, var mazināties uzņēmumu iespējas eksportēt. Tādējādi uzņēmumi samazinās ražošanas apjomu, nevarēs pilnībā nodarbināt darbaspēku vai maksāt tam atalgojumu iepriekšējā apjomā, un mājsaimniecības būs spiestas ierobežot patēriņu. Šādu situāciju pārvarēšanai tirgus dalībnieki (mājsaimniecības un uzņēmumi) mēdz veidot piesardzības uzkrājumus (vairāk par šo – jautājumā par tautsaimniecības ciklisko attīstību).

Apļveida ienākumu plūsma A
Izvērtējot modeli, varam secināt, ka katra darījuma rezultātā vienas puses maksājums (izdevumi) pārvēršas par otras puses ienākumiem. Ražošanas resursu tirgu darbības traucējumi rada pārmaiņas preču un pakalpojumu tirgus darbībā. Piemēram, uzņēmumu peļņas samazināšanās pazemina mājsaimniecību ienākumus, tādējādi sarūk preču un pakalpojumu pieprasījums. Valdība savu funkciju nodrošināšanai var lemt par nodokļu paaugstināšanu. Taču tas atstās mazāk līdzekļu uzņēmumu un mājsaimniecību rīcībā, tādējādi ierobežojot iespējas iegādāties preces un pakalpojumus jeb palielināt savu patēriņu (vai ražošanu).
 
Lai nodrošinātu stabilu ekonomisko izaugsmi, ir svarīgi spēt paredzēt (prognozēt) pārējo tautsaimniecības dalībnieku uzvedību, izprotot, kādi faktori to ietekmē, kā arī laikus gatavoties, spēt pielāgoties iespējamajām pārmaiņām. Valdība var skaidrot gaidāmās normatīvo aktu pārmaiņas attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi, t.sk. nodokļiem, un laikus informēt par tām, rūpēties par starpvalstu attiecībām, nodrošinot iespēju sadarboties ar partneriem ārvalstīs. Stabilas un saprotamas uzņēmējdarbības vides uzturēšana rada uzņēmumu attīstībai labvēlīgus apstākļus, jo nav jāiegulda nesamērīgi daudz resursu neplānotu pārmaiņu situāciju stabilizēšanai.
 
Ekonomisko plūsmu modelī atzīmēti galvenie līdzekļu plūsmu virzieni un galvenie tautsaimniecības dalībnieki. Šie elementi palīdzēs pārredzēt IKP izlietojuma pusi, t.i., saprast, kā tiek izlietoti ienākumi, kas saņemti, pārdodot saražoto.

Mājsaimniecību privātais patēriņš (C; consumption). Tās var būt ilglietojuma preces, kuras izmanto ilgāk par vienu gadu, piemēram, televizori, automobiļi, datori; tūlītēja patēriņa preces, kuras netiek izmantotas ilgāk par vienu gadu, piemēram, pārtika, žurnāli, mazgāšanas līdzekļi; pakalpojumi, piemēram, apdrošināšanas pakalpojumi, veselības apdrošināšanas, izglītības iestāžu pakalpojumi.
 
Valdības izdevumi (G; government spending). Tos veido valdības investīcijas, kā arī izdevumi par precēm un pakalpojumiem valdības darbības nodrošināšanai. Šeit neietilpst transferta maksājumi, ko valdība no valsts budžeta sadala pensionāriem un bezdarbniekiem.
 
Līdzekļu daļu, kas netiek tūlīt patērēta, var uzkrāt un izmantot ieguldījumiem nākotnes attīstībā jeb investīcijām (I; investment). Privātās investīcijas ir uzņēmumu izdevumi par kapitālprecēm (ēkām, iekārtām, mašīnām, piemēram, iespiedmašīnām) un mājsaimniecību izdevumi par dzīvojamām mājām un to celtniecību, jo tām piemīt otrreizējās pārdošanas vērtība, kas nepiemīt pārējām mājsaimniecību iegādātajām precēm. Kopējās privātajās investīcijās (Ig) ietilpst esošā pamatkapitāla palielināšana jeb tīrās privātās investīcijas (In) un pamatkapitāla atjaunošana (nolietojums jeb amortizācija).
 
Lai uzņēmums pilnībā noslogotu iekārtas un no izmaksu viedokļa tā darbība būtu efektīva, bieži nav iespējams visu pārdot iekšzemes tirgū, tāpēc daļa preču un pakalpojumu tiek eksportēta, par to gūstot ienākumus (X; export). Var arī būt, ka ne visas ražošanai un patēriņam nepieciešamās izejvielas pieejamas iekšzemē, tās var tikt impotētas (M; import). Eksporta izdevumi rada ieplūdi riņķveida plūsmā, imports – aizplūdi no riņķveida plūsmas, tāpēc:
tīrais eksports jeb neto eksports (X_n; net export) = eksporta ieņēmumi – importa izdevumi.
 
Īslaicīgi var patērēt un investēt vairāk, nekā saražots un nopelnīts. Šādā gadījumā valsts kopējais pieprasījums pārsniedz kopējo piedāvājumu un arī preču un pakalpojumu imports pārsniedz preču un pakalpojumu eksportu. Tas iespējams tad, ja cita valsts aizdod daļu no saviem ienākumiem (gan valdība, gan uzņēmumi (un dažreiz arī mājsaimniecības) var aizņemties ārvalstīs), taču nākotnē aizņēmums būs jāatdod. Tas nozīmē, ka nākotnē, atmaksājot aizņemtos līdzekļus, kopējais pieprasījums kādu laiku būs mazāks nekā kopējais piedāvājums un nevarēs patērēt un investēt visu nopelnīto, jo būs jāatmaksā aizņemtie līdzekļi citai valstij.
 
IKP izlietojuma pusi aprēķina pēc šādas formulas.
 

Kāpēc Rīgā tika atvērts jauns lielveikals un notika tirdzniecības parka "Alfa" paplašināšana? Tāpēc, ka, palielinoties ienākumiem, aug iedzīvotāju pieprasījums pēc patēriņa precēm un pakalpojumiem (tas novērojams ekonomisko plūsmu modelī). Lai to apmierinātu, nepieciešamas jaunas tirdzniecības vietas, arī tirdzniecības parka "Alfa" paplašināšana.