Kāpēc valsts regulē darba tirgu?

Valsts iejaukšanās darba tirgū

Materiāls tev palīdzēs:

izprast darba tirgus regulējuma nepieciešamību un pārlieku liela regulējuma sloga ietekmi uz tautsaimniecību (piemēram, darba aizsardzības noteikumi, darba laika ierobežojumi, darbnespējas lapas, darbinieku pieņemšanas un atlaišanas noteikumi, nodokļi).

Iedomāsimies situāciju, kad darba tirgus regulējuma nav un sākas ekonomiskā lejupslīde. Palielinātos cikliskais bezdarbs, daudziem samazinātos ienākumi, mazākas būtu sociālās iemaksas. Darbinieku izdegšanas dēļ cilvēkkapitāls strauji samazinātos (darbinieki mazāk mācītos, viņiem būtu sliktāka veselība), un tas kavētu tautsaimniecības attīstību ilgtermiņā. Šajā gadījumā darba tirgus noteikumi – likumā noteiktie bezdarbnieka pabalsti, minimālā alga, darba nedēļas ilgums un darbnespējas lapas saņemšanas nosacījumi – aizsargā darbiniekus un tādējādi veicina tautsaimniecības ilgtermiņa attīstību.

Tomēr pārāk strikts darba tirgus regulējums var, tieši otrādi, pasliktināt darba ņēmēju labklājību.
Piemēram, iedomāsimies, ka ar mērķi veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību valdība pieņem lēmumu aizliegt atlaist cilvēkus ar invaliditāti, sākot ar nākamā gada 1. janvāri. Vēloties izvairīties no riska, ka vēlāk nevarēs samazināt darbinieku skaitu ekonomiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā, paredzama uzņēmēju rīcība būtu atlaist cilvēkus ar invaliditāti vēl pirms nākamā gada 1. janvāra, kā arī nepieņemt viņus darbā. Tādējādi šis regulējums, kas šķietami uzlabo cilvēku ar invaliditāti pozīciju darba tirgū, realitātē to pasliktina.
Daudz labāk cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību veicinātu, piemēram, subsīdija darba devējam, kas daļēji segtu atalgojuma vai darba vietas pielāgošanas izdevumus.

Līdzīgi ir ar darba laika regulējumu. Valdība var pieņemt lēmumu samazināt darba nedēļas ilgumu no 40 līdz 32 stundām nedēļā, nosakot, ka visiem darbiniekiem jāstrādā no pirmdienas līdz ceturtdienai no plkst. 8.00 līdz plkst. 16.00, aizliedzot darbu naktīs, kā arī darbu brīvdienās. Varētu šķist, ka šāds likums aizsargā darba ņēmējus. Tomēr, samazinoties darba nedēļas ilgumam, sarūk arī padarītā darba apjoms, ja netiek paaugstināts darba ražīgums, un tādējādi arī atalgojums. Turklāt grūti iedomāties, kā sabiedrība varētu funkcionēt bez maiņu darba naktīs ugunsdzēsējiem, policistiem vai ārstiem. Gan regulējuma neesamība, gan arī pārāk strikts regulējums darba tirgum ir kaitīgi.