Kā valsts var cīnīties pret krīzēm?

Fiskālā un monetārā politika ekonomikas cikla regulēšanā

Materiāls tev palīdzēs:

attīstīt prasmi analizēt fiskālās un monetārās politikas instrumentu ietekmi uz tautsaimniecību un tās dalībniekiem, izmantojot AD-AS līknes.

Fiskālā politika AD-AS modelī

Iepriekšējā nodaļā parādīts, kā veidojas līdzsvars tautsaimniecībā. Vai valsts kaut ko var darīt, ja pēkšņi to skar negatīvs kopējā pieprasījuma šoks? Piemēram, kādu valsti, kas importē Latvijas produkciju, skar krīze, attiecīgi samazinās neto tirdzniecības bilance (X – M) Latvijā un kopējais pieprasījums. Ekonomiskās attīstības ciklu attēlā tas nozīmētu, ka līkne paiet zem izaugsmes tendences (sk. 13. att.).

13. attēls. Ekonomiskās attīstības cikli
AD-AS modelī kopējā pieprasījuma līkne nobīdās pa kreisi no sākotnējās AD1 līknes un potenciālā IKP (LRAS)) uz AD2, tātad samazinās cenu līmenis un sarūk reālais IKP (ja tā turpināsies, tautsaimniecībā būs lejupslīde).
 
14. attēls. Negatīvs pieprasījuma šoks (recesijas plaisa)

Valsts var izmantot fiskālās politikas instrumentus – budžeta izdevumus un nodokļu politiku – lai mazinātu ekonomiskās attīstības cikla vai citu šoku izraisītās sekas. Fiskālā politika var ietekmēt trīs kopējā pieprasījuma sastāvdaļas:

• valdības izdevumus (G);
• patēriņu (C), regulējot ar to saistītos nodokļus (PVN, akcīzes nodokli, IIN);
• investīcijas (I), regulējot uzņēmumiem piemērotos nodokļus (UIN u.tml.). 

Piemēram, ja tautsaimniecība atrodas lejupslīdes fāzē un kopējais pieprasījums nav pietiekams, valdība var īstenot stimulējošu fiskālo politiku, palielinot budžeta izdevumus un/vai samazinot nodokļus, lai virzītu tautsaimniecību tuvāk potenciālajam IKP (ilgtermiņa līdzsvara stāvoklim), kā redzams 15. attēlā. Šajā gadījumā negatīvās sekas, ko valdība cenšas novērst, ir par potenciālu zemāka izlaide un attiecīgi labklājības līmenis valstī (Y1<Y2). Vēl jāievēro, ka ir tieša saistība starp izlaidi un nodarbinātību: lai saražotu vairāk preču un pakalpojumu, ir nepieciešams vairāk resursu (darbaspēka), tāpēc, ja izlaide būs zem potenciāla, bezdarbs būs virs dabiskā līmeņa.

15. attēls. Fiskālā politika AS-AD modelī

Attēlā parādīts, ka valdība spēj tieši ietekmēt kopējo pieprasījumu, palielinot budžeta izdevumus, un/vai netieši ietekmēt patēriņu un investīcijas, samazinot nodokļus mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Tādējādi AD līkne virzīsies pa labi (AD1 uz AD2), palielinot izlaidi (Y1 uz Y2) un nodarbinātību, kā arī cenu līmeni (P1 uz P2).
Fiskālās politikas instrumentus var izmantot arī situācijā, kad kopējais pieprasījums pārsniedz līdzsvara stāvokli (Y1>Y2 = LRAS), veidojoties inflācijas plaisai, un strauji kāpj cenas (P1>P2) – tautsaimniecība ir buma (strauja uzplaukuma) fāzē (16. att.).

16. attēls. Tautsaimniecības īstermiņa līdzsvars buma fāzē

Tad valdība var īstenot ierobežojošu fiskālo politiku, samazinot budžeta izdevumus un/vai palielinot nodokļus. Tā tiks samazināts kopējais pieprasījums, virzot AD līkni pa kreisi un mazinot pārmērīga pieprasījuma ietekmi uz cenu līmeni.
Būtiski ievērot, ka ekonomisti uzskata: galvenais tautsaimniecības cikliskās attīstības iemesls ir kopējā pieprasījuma (AD) pārmaiņas. Vienlaikus īstermiņā valdībai ir lielākas iespējas ietekmēt tieši kopējo pieprasījumu.
Taču fiskālās politikas instrumenti var ne tikai ietekmēt kopējo pieprasījumu, lai mazinātu īstermiņa ekonomisko svārstību negatīvo ietekmi, bet arī ilgtermiņa piedāvājumu jeb potenciālo IKP ilgākā laikposmā. Fiskālā politika var ietekmēt ilgtermiņa kopējo piedāvājumu:

• netieši – mazinot tautsaimniecības svārstīgumu, uzņēmumi izvēlas vairāk investēt gan ražošanas iekārtās, gan izpētē un attīstībā, tādējādi palielinot tautsaimniecības kapacitāti;
• tieši – valdība var novirzīt budžeta izdevumus infrastruktūras uzlabošanai, izpētei un attīstībai, kā arī izglītībai, uzlabojot darbaspēka produktivitāti. Arī ar nodokļu politiku var veicināt ilgtermiņa izaugsmi, piemēram, piešķirot nodokļu atlaides uzņēmumiem, kuri veic ieguldījumus ražošanas kapacitātes celšanai un jaunu produktu izstrādei.

17. attēls. Ilgtermiņa piedāvājuma pārmaiņu modelēšana

Tādējādi mērķtiecīga fiskālās politikas izmantošana (sk. 17. att.), nodrošinot stabilu makroekonomisko vidi, nobīda pa labi ne tikai kopējā pieprasījuma līkni, bet ilgākā laikposmā arī ilgtermiņa kopējā piedāvājuma līkni, veicinot ilgtermiņa izaugsmi un labklājību (par to un fiskālās politikas ierobežojumiem sīkāk sk. nodaļā "Fiskālā politika").

Monetārā politika AD-AS modelī

Monetārās politikas svarīgākais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti, kas savukārt veicina arī makroekonomiskās vides stabilitāti. Galvenais centrālo banku instruments cenu stabilitātes nodrošināšanai ir procentu likmju noteikšana. Centrālajai bankai nosakot procentu likmi, par kādu komercbankas var aizņemties naudas līdzekļus no centrālās bankas, tā var ietekmēt mājsaimniecību patēriņu un uzņēmumu investīcijas, jo vismaz daļēji tie tiek finansēti ar komercbanku kredītiem (sīkāk sk. nodaļā "Nauda un monetārā politika").
Piemēram, strauji samazinoties ekonomiskajai aktivitātei un inflācijai, var kristies cenas un centrālajai bankai var rasties bažas, ka mājsaimniecības un uzņēmumi, gaidot, ka cenas turpinās krist, atliks savu patēriņu un investīcijas, tādējādi vēl vairāk pastiprinot ekonomisko lejupslīdi. Tāpēc centrālā banka noteiks zemāku procentu likmi, lai palielinātu naudas daudzumu tautsaimniecībā (no S1 uz S2; sk. 18. att.).
 
18. attēls. Pozitīvs naudas piedāvājuma šoks

Esot zemākām aizņemšanās izmaksām, pieaugs izsniegto kredītu apjoms, kuru mājsaimniecības un uzņēmumi novirzīs patēriņam un investīcijām, palielinot kopējo pieprasījumu (AD1 uz AD2 19. attēlā) un tuvinot inflāciju centrālās bankas noteiktajam mērķim, vienlaikus arī palielinot kopējo izlaidi, tuvinot to potenciālajai.

19. attēls. Naudas piedāvājuma kāpuma ietekme uz kopējo pieprasījumu

Taču, īstermiņa procentu likmēm esot tuvu nulles robežai (situācija pasaulē ap 2019. gadu), šis instruments var izrādīties neefektīvs, jo centrālā banka nevar pazemināt procentu likmi būtiski zemāk par nulli. Šādā gadījumā centrālās bankas kā pēdējo līdzekli var izmantot nestandarta instrumentus, lai tieši ietekmētu naudas piedāvājumu, piemēram, finanšu tirgos iegādājoties valdību un uzņēmumu obligācijas.
Savukārt situācijā, kad kopējais pieprasījums pārsniedz līdzsvara stāvokli (inflācijas plaisa) un augstā ražošanas faktoru noslodze liek inflācijai paaugstināties virs mērķa līmeņa, centrālā banka īstenos ierobežojošu monetāro politiku, paaugstinot procentu likmi (sk. 20. att.).
 
20. attēls. Naudas piedāvājuma samazinājuma ietekme

Tā kā mājsaimniecībām un uzņēmumiem aizņemšanās kļūs dārgāka, tie samazinās patēriņu un investīcijas, tuvinot tautsaimniecību tās līdzsvara stāvoklim un mazinot cenu spiedienu (sk. 21. att.).

21. attēls. Negatīva naudas piedāvājuma šoka ietekme uz kopējo pieprasījumu