Kā ekonomisti modelē krīzes un to iemeslus?

Īstermiņa līdzsvars AD-AS modelī

Materiāls tev palīdzēs:

izprast kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma sakarību, īstermiņa un ilgtermiņa makroekonomiskā līdzsvara jēdzienus.

5. attēls. Kopējā pieprasījuma līkni ietekmējoši faktori – apkopojums

6. attēls. Piedāvājuma līkni ietekmējoši faktori – apkopojums

Īstermiņa līdzsvars atainots 7. attēlā. Līdzsvars atrodas kopējā piedāvājuma un kopējā pieprasījuma asu krustpunktā, kur P* ir cenu līmeņa līdzsvars un Y* ir reālās izlaides līdzsvars. Kāpēc līdzsvars nevarētu būt jebkur citur uz taisnēm?
Tāpēc, ka, esot jebkuram citam cenu un izlaides līmenim, tautsaimniecība nav līdzsvarā. Piemēram, ja cenu līmenis ir P1, piedāvājums pārsniedz pieprasījumu: pie šī cenu līmeņa ražotāji ir gatavi ražot vairāk, nekā patērētāji grib patērēt. Šāds līdzsvars nevar pastāvēt, tāpēc tautsaimniecībā samazinās cenu līmenis (tas savukārt palielina pieprasīto apjomu) un samazinās izlaides līmenis, kamēr nonāk līdzsvara punktā, vai, citiem vārdiem sakot, piedāvājums samazinās (kustība lejup pa SRAS) un pieprasījums pieaug (kustība lejup pa AD), līdz cenas sasniedz līdzsvara stāvokli P*. Esot šim noteiktajam cenu līmenim (P*), izveidojas makroekonomiskais līdzsvars, un reālā IKP apjoms, ko tautsaimniecības dalībnieki gribētu pirkt, ir vienāds ar reālā IKP apjomu, ko tautsaimniecībā spētu saražot.
Savukārt, pie cenu līmeņa zem līdzsvara cenas, piemēram, P2, kopējais pieprasījums pārsniedz kopējo piedāvājumu, radot augšupvērstu spiedienu uz cenām. Un atkal cenas aug, līdz sasniedz līdzsvara stāvokli P*, kad pieprasījums sakrīt ar piedāvājumu un tiek iegūts īstermiņa līdzsvars.
 
7. attēls. Tautsaimniecības īstermiņa līdzsvara veidošanās

Noslēdzot iepazīšanos ar kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līknēm, nepieciešams iepazīt ilgtermiņa kopējā piedāvājuma – LRAS (angļu val. long-run aggregate supply) – līkni.
Iepriekš zīmētā SRAS balstās uz loģiku, ka uzņēmēji, ja galaprodukta cenas, izejmateriālu cenām nemainoties, ir augstākas, ir gatavi ražot pēc iespējas vairāk, tātad, augot cenām, pieaug izlaide. Tātad, jo vairāk tiek paaugstinātas cenas, jo vairāk pieaug izlaide (IKP)? Ilgākā termiņā tas, protams, tā nedarbosies. Gan izejmateriālu piegādātāji, gan darbinieki sapratīs, ka pieaug cenas, un pieprasīs augstākas algas un cels cenas izejmateriāliem. Turklāt cenas celt būs viegli, jo tautsaimniecības izlaide būs krietni virs potenciāla un pieprasījums pēc darbaspēka un izejvielām būs virs līdzsvara līmeņa.
Pēc būtības ilgtermiņā piedāvājumu (to, cik preču un pakalpojumu valsts tautsaimniecība ir spējīga saražot) nosaka pieejamie resursi. Ražošanas iespēju robežas modelis rāda, ka pastāv maksimums, cik valsts tautsaimniecība ir spējīga saražot. Lai vai kāds būtu cenu līmenis, ilgākā termiņā valsts šo maksimumu nav spējīga pārsniegt, jo visi resursi ir izmantoti pilnībā un maksimāli efektīvi. Ilgtermiņa kopējā piedāvājuma līkne ir potenciālais IKP, ko tautsaimniecība spēj saražot pilnīgas nodarbinātības apstākļos (pilnībā izmantojot pieejamos ražošanas resursus).

8. attēls. Īstermiņa un ilgtermiņa piedāvājuma līknes

LRAS līkne atbilst tautsaimniecības līdzsvara stāvoklim un stabilai inflācijai – tā atbilst tendencei ekonomiskās attīstības ciklu attēlā, kas apgūta jau pamatskolā.
 
9. attēls. Ekonomiskās attīstības cikli

Būtiski paskaidrot, ko nozīmē "īstermiņa" un "ilgtermiņa". Šis dalījums nebalstās kalendārā (tam nav noteikts ilgums). Īstermiņu no ilgtermiņa atšķir pēc tā, kādas darbības tiek veiktas. Ilgtermiņā svarīgāko resursu lietojums un to cenas ir līdzsvara stāvoklī, īstermiņā – nav. Situācija, kad augstākas galapreces cenas dēļ uzņēmumam ir izdevīgi ražot vairāk, var būt tikai īstermiņā, jo darba līgumi un līgumi ar piegādātājiem jau ir noslēgti, taču ilgākā termiņā, redzot cenu un darbaspēka un izejvielu pieprasījuma pieaugumu, palielināsies arī algas un izejvielu cenas. Proporcionāli pieaugot gan galapreces, gan resursu cenām, ražot vairāk nav jēgas: tā ir sākotnējā situācija, tikai ar augstāku cenu līmeni. Tāpēc LRAS līkne ir vertikāla. Intuitīvi tas arī liekas loģiski: manipulējot ar cenām, diez vai ir iespējams panākt augstāku labklājību ilgtermiņā. Bieži novērots, ka politikas veidotāji, īstermiņa panākumu iedvesmoti, to mēģina panākt, aktīvi lietojot stimulējošu monetāro vai fiskālo politiku (arī, kad tautsaimniecība ir sasniegusi potenciālu un ražo tik, cik ilgtermiņā spēj), tāpēc valsts cieš no ļoti augstas inflācijas (jo īstermiņā saskaņā ar SRAS līkni tas tiešām ir iespējams!).
Pāreju no īstermiņa ilgtermiņā (sk. 10. att.) nodrošina resursu īpašnieku reakcija uz cenu pārmaiņām. Ja kāda iemesla dēļ (piemēram, spējas bailes no potenciālas dabas katastrofas) samazinās kopējais pieprasījums (no AD1 uz AD2), tad cenu līmenis samazināsies no P1 uz P2 un izlaide – no YPOT uz Y2. Radīsies recesijas plaisa, kur labklājība ir mazāka par potenciālo, jo ir mazāks reālais IKP un bezdarbs lielāks par dabisko, tāpēc ka resursi nav pilnībā nodarbināti. Samazinoties cenu līmenim, samazināsies ražotāju peļņa; attiecīgi radīsies spiediens uz algām, kuras samazinot krītas resursu cenas. Samazinoties resursu cenām, palielinās īstermiņa piedāvājums (SRAS1 uz SRAS2), līdz tautsaimniecība atgriežas ilgtermiņa līdzsvarā. Ilgtermiņā izlaide ir palikusi nemainīga, ir mainījies tikai cenu līmenis. Jāievēro, ka šādi var izskaidrot ekonomiskās attīstības ciklus (sk. 9. att.), bet papildus apskatot arī to, kas notiek ar cenām – pašlaik aplūkotais ir loks vienu ciklu zem tendences. Bet šādi nevar izskaidrot, kāpēc pieaug izlaide ilgtermiņā. Būtisks šīs pieejas (saukta par klasisko) uzskats – tautsaimniecība ilgtermiņa līdzsvarā vienmēr atgriežas pati, bez jebkādas valdības iejaukšanās. Valdības iejaukšanās ir vēlama, jo tā tikai paātrinātu ilgtermiņa līdzsvara iestāšanos.
 
10. attēls. Automātiska ilgtermiņa līdzsvara iestāšanās

Ekonomisti izmanto arī otru skatījumu uz piedāvājuma līkni: t.s. Keinsa skolas kopējā piedāvājuma līkni. Šajā skatījumā ir tikai viena kopējā piedāvājuma līkne, kas attēlo situāciju gan īstermiņā, gan ilgtermiņā (sk. 11. att.).

11. attēls. Keinsa skolas kopējā piedāvājuma līkne

Keinss uzskata, ka, kamēr tautsaimniecībā ir daudz neizmantotu resursu, ir iespējams palielināt izlaidi, nepieaugot cenām (kā arī, ka cenu līmenis nevar kristies zem noteikta līmeņa, jo resursu – primāri darbaspēka – īpašnieki nebūs ar mieru samazināt resursu cenas, attiecīgi tās nemainīsies, samazinoties izlaidei un pieprasījumam pēc resursiem). Attiecīgi veidojas līknes pirmais, horizontālais, posms. Kad tiek sasniegts noteikts resursu noslogojuma līmenis, parādās konkurence par tiem un, lai palielinātos izlaide, jāpieaug cenām (līknes otrais posms). Cenām turpinot augt, atdeve no papildu cenu kāpuma mazinās, kamēr galu galā sasniedz nulli, jo tiek pilnībā izmantoti visi resursi. Tāpēc piedāvājuma līkne kļūst stāva (trešais posms) mirklī, kad ir sasniegts potenciālais IKP.
Šo pieeju būtiska atšķirība ir uzskatos par nepieciešamību valstij iejaukties tautsaimniecībā:
– klasiskajā modelī (sk. 10. att.) ilgtermiņā līdzsvars ir iespējams tikai tad, ja AD un AS krustpunkts atrodas uz LRAS (tautsaimniecība ražo tik, cik tā potenciāli spēj), un tas iestājas automātiski, valstij neiejaucoties;
– Keinss uzskata, ka ilgtermiņā līdzsvars ir iespējams arī zem potenciālās izlaides (sk. 12. att.), jo resursu īpašnieki (īpaši darbaspēks) nav ar mieru samazināt cenas, par ko šos resursus pārdod: lai tautsaimniecība palielinātu izlaidi līdz ilgtermiņa potenciālam, ir nepieciešama valsts iejaukšanās.

12. attēls. Ilgtermiņa līdzsvars virs potenciālās izlaides, zem tās un sasniedzot to