Kāpēc maksāt par lietām, kuras vari iegūt par brīvu?
Bezbiļetnieka (free-rider) problēma
Materiāls tev palīdzēs:
saprast, ka "bezbiļetnieki" samazina kopējo sabiedrības labumu un apdraud daudzu sabiedrisko labumu ražošanu.
Sabiedrisko preču pastāvēšana ir sabiedrības kopējās interesēs. Visai sabiedrībai labumu sniedz policija, kas nodrošina kārtību un drošību; glābšanas dienests, kas var palīdzēt gadījumā, ja notikusi nelaime; bērnu rotaļu laukums, kur bērni var socializēties un atpūsties. Tomēr ne visi sabiedrības locekļi ir ieinteresēti piedalīties šo lietu nodrošināšanā, un daudzi nevēlas maksāt par to, ko var iegūt bez maksas.
Ja cilvēkiem ļautu izvēlēties, cik maksāt, lai izveidotu bērnu rotaļu laukumu daudzdzīvokļu nama pagalmā, nereti rastos situācija, kurā daudzi nevēlētos par to maksāt. Daļa cilvēku būtu ar mieru maksāt tikai nedaudz vai atteiktos maksāt, jo tā nebūtu viņu prioritāte. Tāpēc dažas ģimenes, kuras vēlētos un varētu atļauties bērnu rotaļu laukumu, būtu spiestas maksāt vairāk, lai to nodrošinātu.
Tomēr, ja bērnu rotaļu laukums daudzdzīvokļu nama pagalmā tiktu izveidots, būtu grūti kontrolēt, ka to izmanto tikai tie bērni, kuru vecāki maksājuši par tā iekārtošanu. Rotaļu laukums piesaistītu arī citu šā nama iedzīvotāju bērnus un, iespējams, arī vēl citus bērnus no netālu esošajām mājām. Tādējādi šie citi bērni izmantotu rotaļu laukumu, par kuru nav maksājuši, un izklaidētos uz to ģimeņu rēķina, kuras samaksājušas, lai izveidotu šo rotaļu laukumu.
Šis piemērs ilustrē "bezbiļetnieka problēmu" jeb situāciju, kurā preci vai pakalpojumu izmanto kāds, kurš nav par to maksājis. Līdzīgas situācijas novērojamas samērā bieži: piemēram, "aplokšņu algas" saņēmējs saņem bezmaksas veselības aprūpi, kāds brauc "par zaķi" sabiedriskajā transportā, un pat skolā, veicot grupu darbu, kāds neiesaistās, bet beigās saņem līdzvērtīgu vērtējumu. Šādās situācijās netiek panākts lielākais sabiedriskais labums – situācija, kurā lielāko iespējamo labumu vienlaikus gūst visas iesaistītās puses (tautsaimniecībā – patērētāji un ražotāji). Piemēram, skolēni, kuri piedalās grupu darba izstrādē, spiesti strādāt par sevi un arī par "bezbiļetnieku" un varbūt jūtas nenovērtēti, bet "bezbiļetnieks" ir apmierināts, jo bez piepūles ieguvis to pašu, ko citi.
Nodokļu nemaksāšana ir viens no "bezbiļetnieka problēmas" spilgtākajiem piemēriem. Sabiedrisko preču un pakalpojumu nodrošināšanai tiek izmantota to iedzīvotāju nauda, kuri maksā nodokļus, tomēr arī cilvēki, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas, var saņemt pakalpojumus. Piemēram, ātrā palīdzība pieejama ikvienam, tomēr tā tiek finansēta no nodokļu ieņēmumiem, kurus nodrošina tikai tā daļa iedzīvotāju, kuri maksā nodokļus. Tāpēc finansējuma trūkuma dēļ cieš sabiedrisko preču un pakalpojumu kvalitāte un pieejamība un nodokļu maksātājiem ir pamats būt neapmierinātiem, jo viņi maksā ne tikai par sevi, bet arī par "bezbiļetnieku". Šis ir iemesls, kāpēc valsts neļauj iedzīvotājiem izvēlēties, cik maksāt par dažādu preču un pakalpojumu nodrošināšanu. Tā vietā nauda tiek savākta nodokļu veidā, kas ir obligāts maksājums visiem iedzīvotājiem.
Ilgtermiņā "bezbiļetnieka problēma" noved pie tā, ka maksāt negrib neviens, jo, kā spriež "bezbiļetnieks", – kāpēc maksāt, ja pakalpojumu var saņemt bez maksas? Savukārt tiem, kuri maksā nodokļus, attiecīgais pakalpojums kļūst arvien dārgāks. Tāpēc valsts iesaistās "bezbiļetnieka problēmas" ierobežošanā. Piemēram, sabiedriskajā transportā tiek nodrošināta kontrole, tiek piemēroti dažādi stimuli (uzņēmumu "Baltais saraksts", saskaņā ar kuru priekšzīmīgiem nodokļu maksātājiem ļauj saņemt priekšrocības ar valsts iestādēm saistītās procedūrās) un izmantoti sodi, lai
"Bezbiļetnieku" domāšanas veids nereti tiek pārnests arī uz privāto preču un pakalpojumu patēriņu, piemēram, lejupielādējot filmas un izvairoties no samaksas par to, kamēr citi filmu iegādājas vai noskatās kinoteātrī. Tomēr, tā kā privāto preču un pakalpojumu nodrošināšanā īpašumtiesības ir skaidri definētas, tad šādas darbības ir krimināli sodāmas, jo īpašumtiesības aizstāv likums.