Kāpēc valsts nodrošina ielu apgaismojumu, bet neatbalsta filmu lejupielādi internetā?

Sabiedriskās preces un pakalpojumi

Materiāls tev palīdzēs:

izprast, ka tirgus sistēma nodrošina tādu preču ražošanu, kuras lietojot, ieguvējs ir tās pircējs, bet nenodrošina sabiedrisko preču ražošanu, t.i., tādu preču un pakalpojumu ražošanu, kurus var lietot un gūt labumu ikviens;
noskaidrot, ka valsts var novērst vai mazināt tirgus nepilnības.

Lai mājās skatītos filmu, tā vispirms jānopērk. Šāds princips attiecināms uz vairākumu ikdienā lietojamo preču un pakalpojumu, piemēram, pārtiku un degvielu. Tomēr pastāv vairāki pakalpojumi, kurus iedzīvotāji izmanto, bet par tiem nemaksā, jo par tiem samaksājusi valsts, piemēram, ielu apgaismojums vai ceļu tīrīšana no sniega ziemā. Arī drošība, ko nodrošina policija un ugunsdzēsēji, pieejama visiem iedzīvotājiem.

Kāpēc dažas preces un pakalpojumus nodrošina valsts, bet citas jāpērk pašam?

Tirgus nepilnības, to veidi

Tirgus mehānisms nodrošina efektīvu resursu sadali, tomēr tam ir arī trūkumi jeb tirgus nepilnības. Tirgus nenodrošina vienmērīgu ekonomisko izaugsmi, jo notiek krīzes. Tas nenodrošina pilnīgu konkurenci un vienādu informācijas pieejamību tirgus dalībniekiem, nenovērš vides piesārņošanu, kā arī citas nepilnības. Tāpēc šīs tirgus nepilnības palīdz novērst valsts.

1. attēls. Tirgus nepilnību veidi 
 

Sabiedriskās preces un pakalpojumi

Iedomāsimies situāciju, ka privāts uzņēmums vēlas nodrošināt ielu apgaismojumu, par to pieprasot samaksu. Vai šāds uzņēmējdarbības modelis darbotos un cilvēki maksātu par ielu apgaismojumu? Visticamāk, ka nē. Tā kā uzņēmums nevar cilvēkiem aizliegt pārvietoties pa ielu, tas faktiski nevar ierobežot arī piekļuvi ielu apgaismojumam. Kāpēc maksāt par ielu apgaismojumu, ja labumu no tā var gūt nemaksājot? Savukārt, ja nebūs to, kuri gatavi maksāt par ielu apgaismojumu, uzņēmēji šādu pakalpojumu nesniegs un sabiedrība kopumā cietīs no tā, ka tumsas laikā būs apgrūtinoši pārvietoties.

Šis piemērs liecina, ka valsts nodrošina vairākus labumus, ko privātais sektors nevar vai nevēlas nodrošināt vai nodrošina nepietiekamā apjomā. Atšķirībā no uzņēmuma valstij nevajag precīzi zināt, kurš iedzīvotājs gūst labumu no ielu apgaismojuma, – valsts nodrošina ielu apgaismojumu visiem, to finansējot ar valsts budžetā iekasētajiem nodokļiem, kurus maksā iedzīvotāji un uzņēmumi.

Pretēji ir ar privāto (individuālās lietošanas) preču un pakalpojumu nodrošināšanu. Iegādājoties filmas, pārtiku un degvielu, labumu gūst tikai to pircējs. Tāpēc šīs preces un pakalpojumus par samaksu nodrošina privātie uzņēmumi.

Tādējādi ir divas īpašības, kas atšķir sabiedriskās preces un pakalpojumus no privātajām precēm un pakalpojumiem:

1) kopīga patērēšana (non-rivalry). Piemēram, viena cilvēka atrašanās publiskā parkā neliedz citam cilvēkam tajā pašā laikā apmeklēt šo parku;

2) patēriņa neizslēdzamība (non-excludability). Patēriņa neizslēdzamība nozīmē to, ka šīm precēm un pakalpojumiem nav iespējams ierobežot pieeju, piedāvājot tās tikai tiem, kuri par tām maksā. Tātad jebkurš cilvēks var doties uz parku, apmeklēt pludmali, pastaigāties pa apgaismotu ielu u.tml. neatkarīgi no tā, vai viņš ir piedalījies šo lietu finansēšanā, maksājot nodokļus, vai nav to darījis.

Jāņem vērā, ka ne visas preces un pakalpojumi viennozīmīgi atbilst vai neatbilst šim kritērijam. Piemēram, lielāko daļu skolu finansē valsts (pašvaldības), un vienlaikus pastāv arī privātās skolas. Tādējādi izglītību var nodrošināt gan privātie uzņēmumi, gan valsts. Tas nozīmē, ka sabiedrība lemj, kuras no precēm nodrošināt privātā, kuras – valsts līmenī.

Valsts iesaistei ir arī ēnas puse. Valstij nevajadzētu iesaistīties tur, kur sekmīgi var darboties uzņēmēji. To, cik strīdīga var būt šāda valsts iesaiste, ilustrē SIA "Aqua Riga" gadījums, kad pašvaldība iesaistījās fasēta ūdens tirgošanā. Tas raisīja citu uzņēmumu un konkurenci uzraugošo institūciju iebildumus. Vairāk informācijas par šo gadījumu vari iegūt šeit.