Kāpēc okeānā var nepietikt zivju?

Kopienu traģēdija

Materiāls tev palīdzēs:

noskaidrot kopienu traģēdiju un izprast tās nozīmi dabas resursu lietošanā.

 Iesakām noskatīties filmu "What is the tragedy of the commons?" angļu valodā (saturs tālāk tekstā)!

Kopienu traģēdija

Daudz tiek runāts par atjaunojamiem resursiem. Tie ir resursi, kuri, lietojot tos apdomīgi, ar laiku atjaunojas, piemēram, mežs. Ja nocirtīsim mežā koku, tā vietā izaugs cits, bet vai varam nonākt situācijā, kad, aizejot uz mežu pēc Ziemassvētku eglītes, attapsimies, ka eglīšu mežā nav pietiekami daudz?

Situācijā, kad katrs cilvēks lieto sev piederošus resursus – savu privātīpašumu –, cilvēks ir ieinteresēts to lietot atbildīgi, lai varētu šo resursu turpināt lietot ilgstoši.

Piemēram, ja cilvēkam pie privātmājas ir dīķis, kurā aug zivis, kas tiek lietotas uzturā, īpašnieka interesēs ir nozvejot tikai tik daudz zivju, cik nepieciešams patēriņam, un atlikušajām ļaut vairoties. Tomēr tā ne vienmēr notiek. Apskatīsim teorētisku piemēru: pieņemsim, ka dīķī sākotnēji ir sešas zivis un katras divas zivis katru nakti rada vienu jaunu zivi. Ja dīķa īpašnieks vēlas, lai vienmēr dīķī būtu tikpat daudz zivju, viņa interesēs būtu katru dienu nozvejot ne vairāk kā divas zivis, jo tad atlikušās četras zivis radītu divas jaunas zivis un dīķī vienmēr būtu tieši sešas zivis. Tādējādi mājas īpašniekam vienmēr būtu zivs, ko likt uz vakariņu galda.

Tomēr nereti ir situācijas, kad resursi pieder kādai cilvēku grupai – kopienai, kurā visi šo resursu lieto kopīgi. Piemēram, ja iedomājamies, ka šis pats minētais dīķis atrodas ciematā, kurā dzīvo divi zvejnieki – Jānis un Toms, katram zvejniekam izdevīgāk ilgtermiņā būtu noķert tikai vienu zivi katru dienu, lai būtu, ko ēst. Taču, tā kā dīķis pieder kopienai, zvejnieki nejūt personisku atbildību par zivju daudzumu šajā dīķī.

Kādu dienu Jānis nolemj, ka Toms nepamanīs, ja viņš noķers divas zivis, nevis vienu, turklāt mājās visi būs priecīgi. Tā kā Jānis noķer divas zivis un Toms kā parasti – vienu zivi, dienas beigās dīķī vairs ir tikai trīs zivis. Tas nozīmē, ka nākamajā dienā, kad zivis būs pavairojušās, dīķī būs tikai četras zivis. Situācija kļūst vēl sliktāka, kad Toms pamana Jāņa rīcību, saprot, ka zivis šādā veidā drīz beigsies, un nolemj, ka viņa interesēs ir iegūt pēc iespējas vairāk zivju, kamēr dīķī tās vēl ir. Tāpēc Toms nākamajā dienā noķer trīs zivis. Jānis jau bija nolēmis turpmāk godīgi noķert vienu zivi (un tā arī izdara), bet nu dīķī zivju vairs nav.

Šādas rīcības rezultātā ir cietuši gan abi zvejnieki, gan visi ciemata iedzīvotāji. Šādu situāciju tautsaimniecībā sauc par kopienu traģēdiju.

Kopienu traģēdija raksturo situāciju, kurā publiski pieejami resursi tiek lietoti, vadoties no personiskajām interesēm, ignorējot kopienas kopējās intereses. Rezultātā, lai gan īstermiņā indivīds ir apmierināts (kā Jānis, kura ģimene bija priecīga par bagātīgām vakariņām), negatīvais efekts ietekmē katru kopienas iedzīvotāju un ilgtermiņā visi ir zaudētāji.

Protams, šis teorētiskais piemērs neatspoguļo situāciju realitātē, jo zivju vairošanās ir komplekss process, kas aizņem daudz vairāk laika un ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Tomēr šis izdomātais piemērs palīdz ilustrēt kopienu traģēdiju, kas izpaužas realitātē. Zivju pārzveja ir reāla problēma pasaules okeānos. Zvejas uzņēmumi, cerot gūt lielāku peļņu, cenšas nozvejot pēc iespējas vairāk zivju, nedomājot par to, ka šāda rīcība nav ilgtspējīga. Šī problēma ir ļoti nopietna ne vien tāpēc, ka cilvēkiem varētu nākties uzturā iztikt bez kādas konkrētas zivju sugas, bet arī tāpēc, ka zivis iekļautas citu okeāna dzīvnieku barības ķēdē un tie tiek apdraudēti.

Kopienu traģēdija sastopama gandrīz vienmēr, kad kāds resurss ir "kopējs", piemēram, meži un to izciršana. Lai gan mežu cirst konkrētā laikā ir pat nepieciešami, tam jādod iespēja atjaunoties. Arī CO₂ piesārņojums (līdzīgi kā ūdeņu vai jebkurš cits piesārņojums) pēc būtības ir kopienu traģēdija, ja tīru vidi uztveram kā resursu: katrai valstij un uzņēmumam individuāli ir vieglāk un lētāk turpināt mazliet piesārņot vidi, izlietojot šo "tīrās vides" resursu, bet planētai kopumā rezultāts var būt traģisks.

Šādās situācijās problēmu var palīdzēt risināt valsts (reizēm nepieciešama pat starpvalstu vienošanās), kura ar dažādu institūciju palīdzību iejaucas, radot noteikumus un kontrolējot cilvēku rīcību, piemēram, neļaujot makšķerēt zivis to vairošanās periodā vai nosakot vietas mežā, kurās atļauts cirst Ziemassvētku eglītes.