Kādā gadījumā valstij ir jāpalīdz tirgum?
Negodīga konkurence
Materiāls tev palīdzēs:
saprast, kas ir negodīga konkurence;
atšķirt, kādos gadījumos regulējums var palielināt sabiedrības labklājību un kādos — šo labklājību samazināt;
paskaidrot konkurences un patērētāju tiesību ievērošanu uzraugošu institūciju nepieciešamību.
Tā kā aktīvas konkurences apstākļos uzņēmumi ir spiesti ražot arvien efektīvāk, konkurence ir viens no tautsaimniecības attīstības virzītājiem. Valsts vienmēr būs ieinteresēta panākt, lai konkurences līmenis būtu tāds, ka sabiedrības labklājība palielinās. Latvijā godīgas konkurences pamatprincipi definēti Konkurences likumā, kura izpildi uzrauga Konkurences padome. Tomēr ir vēl vairākas institūcijas, kuru darbības palīdz uzturēt veselīgas konkurences līmeni valstī, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Valsts ieņēmumu dienests, Finanšu un kapitāla tirgus komisija.
No vienas puses, valsts institūcijas uzrauga, lai neveidotos situācija, ka kāds uzņēmums vai uzņēmumi iegūst tādu tirgus daļu, lai varētu ietekmēt cenu, tādējādi pārdalot ienākumus par labu sev. Visbiežāk tas notiek, pārņemot citus uzņēmumus un iegūstot dominējošu stāvokli tirgū, vai, piemēram, vairākiem uzņēmumiem veidojot karteli un vienojoties par cenām.
No otras puses, atsevišķos gadījumos valsts var atbalstīt kādus uzņēmumus, apzinoties, ka tas zināmā mērā kropļos konkurenci. Šāds atbalsts var būt noderīgs uzņēmumu sākotnējās izveides posmā vai kā sociālās politikas instruments (piemēram, atbalsts mazajiem uzņēmumiem varētu veicināt sabiedrības plašāku iesaisti uzņēmējdarbībā un mazināt bezdarbu). Valstis mēdz izmantot arī atbalstu atsevišķām stratēģiski svarīgām nozarēm (piemēram, aizsardzībai, konkrētu preču ražošanai).
Tomēr šāda iejaukšanās tirgus mehānismā ir jāvērtē piesardzīgi un jābūt gatavam lēmumus regulāri pārskatīt, jo tirgus situācija mainās nepārtraukti un nepārdomātas iejaukšanās rezultātā sabiedriskais labums var mazināties. Piemēram, viena valsts var atbalstīt uzņēmumus, kas ražo preces eksportam, bet tas var izraisīt atbildes reakciju citā valstī, kas savukārt, veidojoties ārējās tirdzniecības kariem, mazinātu sabiedrības kopējo labklājību. Eiropas Savienībā vienota tirgus apstākļos ir noteikts, ka šāda prakse ir aizliegta vai pieļaujama tikai ārkārtas situācijās.
Regulatora lomu var uzņemties valsts izpildvara, likumdevējs, to padotībā esošās institūcijas vai neatkarīgas institūcijas. Bieži vien neatkarīgu uzraudzības institūciju izveidi veicina nozares uzņēmumu izpratne un sociāli atbildīga attieksme.
Regulatora uzvedība un nostāja var būtiski ietekmēt regulētās nozares situāciju. Pastāv divas galvenās teorijas, kas raksturo riskus, kādi var rasties, regulatoram ilgstoši uzraugot nozari:
capture hypothesis ;
share-the-gains, share-the-pains.
Saskaņā ar pirmo teoriju (capure hypothesis) regulators "domā" līdzīgi regulējamai nozarei. Tas notiek tāpēc, ka regulatora pārstāvji iegūst informāciju no nozares tieši un ar to cieši sadarbojas. Notiek arī tā, ka , veidojot jaunu regulatora vienību, nozares speciālistu aicina strādāt regulatorā (jo viņi vislabāk pārzina nozari), tāpēc neviļus tie ievieš nozarē valdošos uzskatus kā regulatora viedokli.
Saskaņā ar otru teoriju (share-the-gains, share-the-pains) regulatoram ir nepieciešamas nozares, ko tas regulē, un tas ir ieinteresēts šo nozaru ilgtspējā. Regulators ņem vērā arī sabiedrības un patērētāju viedokli, jo, ja regulēšana notiks tādā veidā, ka ir pārāk pielaidīgs pret uzņēmumiem un pārāk nelabvēlīgs patērētājiem, tie izteiks savu neapmierinātību un politiskā vara vēlēsies regulatoru nomainīt. Šajā gadījumā regulators mēģina nodrošināt nozares ilgtspēju tādējādi, lai apmierinātu patērētājus.