Kurš nolemj, cik var būt kinoteātru vienā pilsētā?

Pilnīga un nepilnīga konkurence

Materiāls tev palīdzēs:

saprast, kas nosaka konkurences līmeni (barjeras jaunu uzņēmumu ienākšanai tirgū, pārdevēju daudzums, produkta veids, pieprasījuma elastība u.c.);
izprast, kā notiek cenas veidošanās pilnīgas konkurences tirgū un monopola tirgū.

Situācijas dažādos tirgos mēdz būt ļoti atšķirīgas. Lielveikalā ir plašas saldējumu izvēles iespējas, bet vasarā pludmalē to sortiments ir daudz mazāks. Elektroenerģijas tirgū vēl pirms dažiem gadiem bija tikai viens pārdevējs — AS "Latvenergo", bet tagad elektrību pārdod daudz uzņēmumu. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tika dibinātas 62 bankas, bet tagad ir 13 kredītiestāžu un to skaits turpina samazināties. Latvijā vairs nav cukura ražotāju, bet cukura veikalos netrūkst. Vienlaikus patērētāji nevar izvēlēties, kurš siltumenerģijas ražotājs nodrošinās siltumapgādi, bet iedzīvotāji par to pat nesūdzas un neprasa izvēles iespējas.

Visapkārt ir daudz dažādu tirgu. Atsevišķi tirgi ir ne tikai produktu grupām, kas tajos tiek pārdotas, piemēram, preču, pakalpojumu, darba, finanšu, bet tirgus var būt arī atsevišķai precei, piemēram, maizei, vai pakalpojumam, pat tik specifiskam pakalpojumam kā grāmatvežu atbildības apdrošināšana. Tas nozīmē, ka ir tūkstošiem un miljoniem tirgu un katrā no tiem ir atšķirīga konkurence.

Visi tirgi nav vienādi. Tie atšķiras pēc tā, cik daudz ražotāju tirgū piedalās, cik daudz ir potenciālo patērētāju, kāda veida produkts tiek piedāvāts, cik viegli ir tirgū iekļūt. Šie faktori raksturo konkurenci noteiktā tirgū. Jo lielāka konkurence jeb jo vairāk ražotāju vienā tirgū sacenšas par patērētāju pirkumiem, jo mazāku daļu no kopējā tirgus apjoma katrs no viņiem kontrolē un jo mazāka ir konkrētā uzņēmēja spēja ietekmēt sava produkta cenu.

Kad vienu un to pašu produktu, piemēram, rapsi, pārdod daudzi un daudzi arī vēlas nopirkt, tirgū valda spēcīga konkurence. Šādā tirgū ražotājus sauc par cenu ņēmējiem: viņu saražotās preces pieprasījums ir absolūti elastīgs, un tas nozīmē, ka savu preci viņi var pārdot tikai par tirgus noteiktu cenu vai par zemāku cenu. Ja ražotājs (pārdevējs) nosaka augstāku cenu, pircējs šā pārdevēja preci nepirks, jo ir pieejama identiska prece par tirgus (zemāku) cenu. Šādu tirgus struktūru sauc par pilnīgas konkurences tirgu. Lai varētu veidoties šāda tirgus struktūra, ir nepieciešama situācija, kad šajā tirgū darbību uzsākt var visi, kas vēlas un spēj, jeb, citiem vārdiem, šajā tirgū nav īpašu ieejas barjeru, piemēram, nav jāpērk dārgas licences.

1. attēls. Cenas un ražošanas apjoma noteikšana pilnīgas konkurences tirgū

Piedāvājums (S) attēlo galējo izmaksu (MC) līkne. Pieprasījumu attēlo horizontāla līkne P_k. = MR (MR – galējie ieņēmumi, t.i., lielums, kas parāda, par cik palielinās kopējie ieņēmumi, pārdoto vienu papildu preces vienību. Tā kā preci var pārdot par vienu tirgus noteiktu cenu, galējie ieņēmumi vienmēr būs vienādi ar  P_k, jo visu saražoto daudzumu pircēji pērk tikai par tirgus noteikto cenu, t.i., pieprasījums ir absolūti elastīgs. Optimālais ražošanas apjoms (Q_K.) tiek sasniegts, kad MC kļūst vienāds ar MR. Kad katras nākamās vienības ražošanas izmaksas sāk pārsniegt galējos ieņēmumus, katras nākamās vienības pārdošana radīs zaudējumus vai sāks samazināt peļņu, tāpēc šādu daudzumu ražot vairs nav izdevīgi.

Realitātē šāda situācija ir sastopama ļoti reti, bieži ražošanai nepieciešamas lielas investīcijas vai zināšanas. Produkti var tikt diezgan viegli diferencēti, un pieeja patērētājiem var būt traucēta kaut vai loģistikas dēļ. Ja daudzi ražotāji pārdod līdzīgu produktu, piemēram, maizi vai hokeja slidu asināšanas pakalpojumu, vienlaikus konkurējot ar citiem un veidojot paši savu īpašo pieeju, recepti vai tehnoloģiju, šāda tirgus struktūra ir monopolistiskā konkurence. Arī šajā tirgus struktūrā nav īpašu barjeru darbības uzsākšanai. Šajā tirgus struktūrā uzņēmumi var nedaudz ietekmēt cenu, galvenokārt ražojot nedaudz atšķirīgu produktu.

Vislielākā tirgus vara un spēja ietekmēt preces cenu ir monopola tirgū. Šajā tirgū parasti ir viens vai daži ražotāji (pārdevēji), kas ražo unikālu produktu (tas nozīmē, ka to nevar aizstāt ar citiem produktiem), un iekļūšanai tirgū ir augstas barjeras.

2. attēls. Cenas un ražošanas apjoma noteikšana monopolā

Monopols darbojas tikai pieprasījuma segmentā, kur pieprasījums ir elastīgs. Tas tāpēc, ka, lai palielinātu pārdotās preces daudzumu un kopējos ieņēmumus, ražotājam (pārdevējam) katra nākamā produkta vienība ir jāpārdod par zemāku cenu. Arī monopoluzņēmums optimālo ražošanas apjomu sasniedz, galējo izmaksu (MC) līknes (kas ir arī piedāvājuma līkne) un galējo ieņēmumu (MR) līknes krustpunktā, t.i., izpildoties MR = MC nosacījumam. Monopola tirgus vara izpaužas tā spējā paaugstināt tirgus cenu līdz pieprasījuma līknei (attēlā P_m). Monopoluzņēmuma noteiktā cena (P_m) ir daudz augstāka par to, kāda būtu šā produkta cena pilnīgas konkurences tirgū (P_k). Monopola vara izpaužas arī monopola spējā ražot mazāku preces daudzumu (Q_m) nekā pilnīgas konkurences tirgū (Q_k).

Vairāk par dažādiem tirgus konkurences jeb struktūras tipiem skatīt "Mana ekonomika" apakštēmā "Tirgus un konkurence". 

To, cik vienā pilsētā varēs darboties kinoteātru vai cik daudz ražotāju varēs piedāvāt medicīniskos aizsargtērpus, noteiks attiecīgā tirgus barjeras vai to neesamība. Barjeras iekļūšanai tirgū jeb to, vai uzņēmumam būs viegli vai sarežģīti uzsākt darbību kādā tirgū, ietekmēs daudzi un dažādi faktori. Būtiskākie no tiem ir šādi.

• Situācija valstī – regulējums, patenti, ekskluzīvas ražošanas tiesības u.c. Piemēram, aptiekas atvēršanai Latvijā ir nepieciešams saņemt speciālu atļauju no Zāļu valsts aģentūras. Tāpat farmācijas kompānijas jeb zāļu ražotāji ir aizsargāti ar likumu, kas ļauj zāles patentēt un tādējādi nodrošināt ekskluzīvas ražošanas iespējas attīstītājam.
• Produkta specifika – ierobežots potenciālo patērētāju daudzums, dažādošanas iespējas, lielas sākuma investīcijas, economies of scale jeb būtiski mazākas izmaksas, ražojot lielu apjomu, u.c. Piemēram, elektroenerģija vai internets ir ļoti grūti dažādojamas preces, kuru piegādei nepieciešamas lielas investīcijas infrastruktūrā, torņi, pārvadi u.c.
• Patērētāju paradumi – nevēlēšanās izvērtēt jaunu piedāvājumu, spēcīgi zīmoli u.c. Pat ja uzņēmumam izdodas ienākt tirgū un sākt ražošanu, ir iespēja, ka patērētāji nepāries pie jaunā ražotāja. Viens no iemesliem varētu būt spēcīgs zīmols, piemēram, Coca-Cola. Tāpat ir gadījumi, kad mainīt ierasto piegādātāju ir tehniski sarežģīti un laikietilpīgi, pat ja tirgū, piemēram, elektroenerģijas tirgū, ienākuši jauni piegādātāji.
• Konkurentu negodprātīga uzvedība – dempinga cenas, sadarbības partneru ierobežošana, karteļi jeb situācija, kad uzņēmumi savā starpā vienojas par cenām, u.c. Katru gadu konkurences uzraugs (Latvijā – Konkurences padome) atklāj dažādus konkurences pārkāpumus, par kuriem uzņēmumi tiek sodīti. Piemēram, no 2012. gada līdz 2020. gadam atklāti 24 karteļi, kas kropļojuši konkurenci tirgū.

Konkurenci kropļo un resursu sadali sabiedrībā ietekmē arī ēnu ekonomika, kas raksturo to tautsaimniecības daļu, kur ienākumi netiek deklarēti un par tiem netiek maksāti nodokļi. Ēnu ekonomika veicina negodīgu konkurenci – ja viens uzņēmums nemaksā nodokļus, iespējams, tas var piedāvāt zemākas cenas nekā cits uzņēmums, kas maksā nodokļus. Lai gan pircējs varētu priecāties par zemāku cenu, sabiedrība kopumā ir zaudētāja, tāpēc ka resursi nonāk pie neefektīva ražotāja, jo uzņēmumam, kas neuzrāda peļņu, nebūs pieejami aizņēmumi investīcijām uzņēmuma attīstībai. Vienlaikus arī samazinās nodokļu ieņēmumi, un tādējādi valsts nevar atbilstošā līmenī nodrošināt savu funkciju veikšanu. Piemēram, skolotāji saņem mazākas algas vai netiek atjaunots kāda ceļa posma segums. Turklāt arī šādā uzņēmumā nodarbinātie, kas saņem "aplokšņu algas", pakļauj sevi papildu riskam, jo viņiem ir ierobežotas sociālās garantijas — saslimstot vai zaudējot darbu, pabalsts nepienāktos vai būtu mazs, savukārt ilgtermiņā, pat visu mūžu strādājot, nopelnītā pensija būs niecīga.

Lielākā daļa tirgu, ar ko sastopamies ikdienā, ir monopolistiskās konkurences tirgi. Tie ir tādi tirgi, kur katram uzņēmumam ir zināma tirgus vara, katrs uzņēmums nedaudz var ietekmēt preces cenu, bet tirgū ir daudz konkurējošu uzņēmumu, liela dažādu preču izvēle un, paaugstinot cenu, jārēķinās, ka patērētājs var pārorientēties uz cita uzņēmuma ražojumiem.